8. A. 1456. 1457. M. K a l n i ņ a V a n d z e n ē F o l k l. k r ā t u v ē.

Vienai mātei bijušas trīs meitas: viena labi neredzējusi, bet divas pārējās šļupstējušas. Kādu dienu gaidījušas preciniekus. Māte meitas piekodinājusi, lai nerunā, bet lai izrādās kautrīgas un bailīgas. Lai precinieki nejustu, ka viena meita labi neredz, māte ar meitu norunāja nolikt pie sliekšņa adatu, un kad precinieki nāks iekšā, neredzīgā meita sacīs : "Māt, rekur adata!"

To teikdama, viņa adatu paceļ. Atbrauc precinieki. Meita, kas labi neredz, paceļ adatu, Māte, meitai nezinot, ienesa un nolika uz galdu kannu. Meita domādama, ka tas kaķis, sit kannai un sauc: "Škic, zemē!"

Otra meita saka: "Vai tā tev māt teita?"

"Et bij pa vitiem gudlāka, et neviena vādiņa natatīju," sacīja trešā meita.

To dzirdēdami, precinieki aizbrauca steigšus projām, ne ardievas nesacījuši.