1. A. 1457. K r e i c b e r ģ i s, D z i r c i e m ā, LP, V, 232, 108. M. Böhm, "Lettische Schwänke", 9, 12.

Meitu mātei bija trīs daiļas jo daiļas meitas, bet visas trīs šļupšķēja. Tomēr māte izpauda valodas, ka viņas meitas vairāk dziedot, nekā runājot - tāda balss tām esot. - Māte par varu gribējusi meita izprecināt.

Te kādu dienu jās arī precinieki. Māte tīri saraujās un nu āt rumā iegrūž meitas aizkrāsnī, piesacīdama: "Ka jūs man nerunā jiet ne vārda, citādi precinieki apmanīs, ka šļūpstiet - es par jums runāšu. "

Labi. Bet jau tai pašā brīdī precinieki saronas istabā: "Kur meitas? Sen dzirdējām daudzinām tavas meitas, un jājām lūkoties "

"Jā, jā, dēliņi, jā, jā! piesēžiet, piesēžiet! Manas meitas kaunīgas, no laika gala kaunīgas. Gan jau mēs vien, mēs vien: izvārīšu biezputriņu, pacienāšu - piesēžiet tikai!"

Necik ilgi - jau biezputra kūp uz gaida. Bet kamēr māte pēc aizdara iztek, te pelēkais runcis no krāsns augšas zemē, pastaipas vienreiz, otrreiz - nebūs nieki: lēks galdā biezputru smeķēt. Tas vecākai meitai aizkrāsnī nebija pa prātam.

"Ķit, kat, no biedputblod!" ta uzsauc kaķim. Bet otra meita sabīstas: "Māt teit, lai tu nelunā, bet tu lunā!"

Jaunākā atkal lielījās: "Et biju gudlāka, et nelunāj!"

Tagad precinieki dzirdēja izpausto dziesmu valodu meitām; un māte vēl nebija ar aizdaru ne atpakaļ - visi trīs aizjāja.

P i e z ī m e No šās pasakas maz atšķiras pieci P Birkerta varianti, kuŗus uzrakstījuši M. Daugste Kraukļu pagastā (I, 136, 309), Ķ. Rudikas Galgauskas pag (137 310), Skujiņu Austra Vidrižu pag. (137 311) 0. Eņģe no Ropažiem (137, 312) un 1929. g. kalendārs no Rūjienas (138, 313). P. Š.