2. A. 1457. K. Š u l c s, Z a s u l a u k ā. LP, VI, 349, 84.

Vienai mātei trīs gaužam skaistas meitas, bet ko darīt, ka visas tādas pusvalodas, lai gan skaistums bija izdauzināts pa malu malām.

Reiz atbrauc meitām no tālienes precinieki. Māte tos uzņem ar lielām cieņām, bet meitām pieteikusi, lai tās tik sēž. Ja brūtgāni ko stāsta, lai drusku pavīpsnā, bet no Diva puses lai ne vārdiņa nerunā; viņa tikmēr būšot namā ēdienus paraudzīt. Labi, Māte ņemas pa namu nosvīdusi. Nu jau viss paraudzīts, sāk ēdienus nest iekšā, te par nelaimi durvis palikušas vaļā un suns iemanījies tūliņ istabā. Jaunākā meita, uzsauc : "Tu, maita te, laukā, te !"

Brūtgāns jau sāk skatīties. Bet tas vēl nekas - otrai arī jātenterē pakaļ: "Pada, pada, vai tā māte tevi mātīja?"

Trešā grib būt prātīgāka; tā tikai noteic: "Et tā dudlā, et tāvu tutu'"

Nu gan māte vēl iesteidzas saglābt, bet jau par vēlu: brūtgāni aizbrauca, ne ardievas neteikuši.