5. A. 1457. V. Z a c h a r s k a n o J. K o z a k o v s k a R o z e n t o v a s p a g. L a t v j u k u l t. k r.

Dzeivuoja vīna jau vaca atraitne, pi juos beja treis meitas un vysas treis beja strupmēles. Muote cīši gribēja kaut vīnu atdūt pi veira, bet vysi zynuoja. ka juos strupmēles un nikas najēmja.

Vīnu reiz nu kaida cīma treis puiši sasarunuoja smīkla dēļ nūbraukt svuotūs uz atraitnes meitom un tī labi padzert un paēst. Puiši aizjyudzja zyrgus, pīsēja zvanus un atbrauc uz itom meitom. Atraitne īraudzēja, ka atbraucja svuoti, un runoj sovom meitom narunuot nivīna vuorda, kab puiši nazynuotu, ka juos strupmēles. "Jo runuosit, tad nikod nadabuosit sev veira!"

"Labi!" pasacīja meitas un pasajēmjās nikuo narunuot. Muote suoka cept zūsi, pītaisēja vysaidu ēdīnu un suoka pījemt svuotus. Puiši dzēŗa un ēdja, un runuoja par svuotuošonu. Vysas treis meitas sēdēja, bet nikuo narunuoja. Izcaptuo zūss stuovēja pi cepļa uz beņča un gaidēja, kad jū ness uz goldu. Tymā laikā kačs izkuopja uz benča un suoka ēst zūsi. Īraudzēja vacuokuo meita, ka kačs ād zūsi, un suoka klīgt: "Mam! Mam, kačs gaļu apēdja! "

Ūtruo muosa runoj:: "Kū tu runoj? Muote sacēja, kab ni vuorda narunuot par tū, ka tūlaik mes nikod sev veira nadabuosim!"

Jaunuokuo meita klīdz: "Es vysu laiku narunuoju un dabuošu sev veira!"

Puiši suoka smītīs, pīsacēļa nu golda, nasacīdami saiminīcai paldīs par dzeršonu un ēšonu, bet meitas, lai sēd uz cepļa un gaida sev veira. Tai puiši nūbraucja smīdamīs uz sovu sātu. Suoka muote klīgt uz sovu meitu, kuodēļ juos naizturēja vuorda un suoka juos sist, bet nikuo nu ituo naizguoja. Tai tei atraitne vēļ šudin dzeivoj ar sovom strupmēlem meitom un gaida svuotu.