l. A. 1479. "D u n d u r s P a t s", 1878. g., 45, (19).

Vienam saimniekam bijusi meita tāda padumja. Puisis, kas pie saimnieka dzīvojis par dienestnieku, gribējis viņu precēt, bet pēcāk apdomājies un atstājis. Vienā vakarā teicis puisis uz meitu, gribēdams viņu piezobot, lai viņa saģērbjoties labākās drēbēs, braukšot, nevienam nezinot, laulāties. Kad nu mājas ļaudis visi bijuši sagulušies, viņš iejūdzis zirgu un licis, lai sēžoties regavās iekšā un lai satinot ar lakatu galvu cieti, jo viņš ātri braukšot un tā tad varot viņai viegli acis izsalt.

Sācis ar braukt un laidis ap dzīvojamo riju riņķu riņķos, kamēr pavisam meitu apreibinājis; tad pievedis pie durvim, licis, lai ejot iekšā un lai uzgaidot, kamēr šis zirgu noliekot. Zirgu nolicis, ielīdis pats pa logu iekšā un apgulies savā vietā. Meita pie durvim atsēdusies zemē, žāvājusies un sacījusi: "Mūsu mājās jau sen sen guļ."

Tēvs to izdzirdējis, vēl neko neteicis. Bet meita žāvājusies atkal un teikusi: "Mūsu mājās jau sen sen guļ."

Tēvs uzcēlies, iededzinājis uguni un prasījis meitu: "Nu, kur tad tu meit iesi?"

Meita atbildējusi: "Es jau ar Andreju braucu laulāties!" Tēvs iet pie puiša gultas, ceļ puisi augšā un prasa, kur viņi braukuši. Puisis atbild: "Tu jau neesi pie pilna prāta, tu jau redzi, ka es še pat gultā guļu."