Nelaimīgā vecmeita.

2. A. 1479. J ā n i s F r e i m a n i s K r o n a B ē r z n i e k o s, Jkr., IV, 21, 8. LP, VII, II, 30, 2, 9.

Pa ziemas svētkiem bija Krača krogā balle, kuŗā arī bija ieradies viens ļoti stiķots puisis. Šis apgājis Dēņu meitu Anneli, tādu neprašiņu, un piedevies viņai par brūtgānu. Annele arī ticējusi, ka tas viņu precēšot. Svešais brūtgāns cieti piekodinājis, lai tā par to nevienam ne pušplēsta vārdiņa nesakot; viņš nākamu sestdienas nakti, pašā pusnaktī būšot viņu vest uz savām mājām, tādēļ lai viņa tikai it visu savu mantu jau saliekot lādē un lai neguļot, bet lai vaktējot pie loga. Vientiesīte klausījusi puisi: salikusi visu savu mantu šķirstā un sestdienas naktī uzģērbusies sēdējusi uz beņķa pie loga, sava brūtgāna gaidīdama. Suns ierējās, ragus nočirkstēja un brūtgāns bija tiešām klāt. Nu abi divi nogāja uz klēti, paņēma šķirstu katrs galā, stiepa no klēts ārā un uzlika uz ragūm. Par to laiku sāka puteņi putināt. Brūtgāns ierunāja Annelei, lai viņa ļaujoties acis aizsiet, jo viņam esot par ļoti augstiem tiltiem jābrauc, tādēļ acis esot! jāaizsien, lai galva nereibstot. Kā runāts, tā darīts, Annele ļāvās acis aizsiet, un brauca, cik ātri tikai vien varēja. Braucot brūtgāns Annelei stāstīja, ka viņa mājas esot uz matu tādas pašas, kā Anneles mājas: tūliņ aizdurvē krāsns un pie krāsns mūriņš. Kad nu bija kādu pāru stundu tā braukājuši gailis otrreiz jau dziedāja - tad Sprukstiņš, kā brūtgāns saucās, pieturēja un sacīja uz Anneli: "Kāp nu ārā un ej istabā, jo nu esam mājās, ieej un apsēdies pie krāsns uz mūrīti; kad es būšu zirgu nojūdzis un stallī ielaidis, tad es arī ieiešu!" Sprukstiņš nenojūdza vis zirgu, bet laida tikai projām, cik ātri vien varēja. Viņš nebija citur nekur braucis, kā tikai vien Anneles mājām apkārt.

Annele, istabā iegājusi, atrada visu tāpat, ka savās mājās. Labi nosalušai, tai uznāca miegs, viņa sāka žāvāties un žāvājoties teica: "Mūsu mājās jau guļ!"

Nebija ilgi, kad gailis jau trešu reizi dziedāja un saimniece sauca: "Annele, Annele! nes uguni iekšā!"

Pārvestā runāja pati pie sevis: "Tāpat Annele vārdā kā man! tāpat kambaŗi, kā mūsu mājās!"

Pati nu saka it bargi saukt: "Annele, kas tev ir? Ko tu tur čubinies, ka tu nevari uguni ienest?"

Annele atbildēja: "Es jau esmu tā pārvestā."

"Ko tu tur muldi, vai nesīsi uguni?" atsauc saimniece. Bet nekā. Annele arvien atbild, ka viņa esot tā pārvestā.

Nu saimniece, uzrāvusi lindrakus, sauc: "Vai Dieviņ! vai Dieviņ! kas nu noticis mūsu meitai? Jēku! Jēku! šķiļat uguni, nu vairs nav labi. Mūsu Annele ir jukusi prātā!"

Jēkus iešķīla uguni pulveŗa bundžā, aizsmēķēja pīpi un uzberza ogli uz pīpi; saimniece pārlauza skaliņu un iegāja pie Jēkus, kam, smēķējot, uguns sāka mest liesmu, piešāva skaliņu, kas tūliņ aizdegās.

Nu aizdedzināja gaŗo skalu un iesprauda lākturī. Tad piegāja saimniece pie Anneles un prasīja: "Kas tev kaiš? kas tev noticis?" un, kad tā neatbildēja - viņa sāka vaimanāt: "Vai, Dieviņ, vai Dieviņ! nu vairs nav labi, nāciet ļautiņi, nāciet, skataities, vai viņa nav ārprātā. Apģērbusies svētdienas drānās, sēž kā pati lielmāte ?"

Visi ļaudis, vīri un sievas, sacēlās, piegāja pie Anneles un prašināja viņu, kur gribot iet? Kur bijusi? Nu Annelei kā plēve no acim novēlās, viņa sāka raudāt un lamāt: ,,Ak tu manu žēlīgu Dieviņu, kur nu iešu? Kur nu palikšu? Tas blēdis ir mani piekrāpis! Ak tavu zagli! Viņš mani ir apzadzis! Ak tu pagāns! ak tu velns! gan tevi ačgārnis ellē ieraus!"

Kad pirmā vētra bija pārgājusi, ņēmās Annele visu galu no gala izstāstīt, kas ar viņu noticis: kā Sprukstiņš viņai par brūtgānu - Krača krogā dancojot - piedāvājies, un šonakt viņu un viņas mantu uz savām mājām vedis. Kā tagad viņa tikai saprotot, kādēļ viņš tai acis aizsējis, lai viņa nezinot, kur viņa braucot.

Nu viena sieva iedeva Annelei laidara lindrakus, otra vamžus un vilnalni, lai ģērbjas un varētu iet uz laidaru lopus apraudzīt; saimmiece arī viņu nožēloja, sacīdama: "Lai, lai Annele, lai viņš brauc pie devītā, tikpat kā viņam nav nekā bijis, tā viņam arī nebūs. Kad Dieviņš tev veselību dos un tu dzīvosi, gan tu atkal iedzīvosies vēl vairāk mantā, nekā tev līdz šim ir bijusi."

Gan pats nu arī Jēkus apklaušinājušies apkārtnē pēc Sprukstiņa, bet neviens tāda ne redzējis, ne par viņu ko dzirdējis. Tomēr vēl šo baltu dienu manā apgabalā dzirdams teiciens: "Es jau tā pārvestā!"

P i e z ī m e. Krača krogs Dēņa mājas pieder pie Virkus muižas pie Dobeles. P. Š.