4. A. 1479. O. D ū t e M e l l u ž o s, P. B i r k e r t s, L a t v j u t a u t a s a n e k d. I, 156, 357.

Viena meita gribējusi, lai kaimiņu puisis to prec. Puisis, nevarēdams nekā atkauties, nodomājis meitu izjokot. Vienā vakarā viņš aizbraucis pie meitas precībās un vedis to tūlīt sev 1īdzi. Nu puisis braukājis gandrīz vai visu nakti, beidzot atvedis to uz viņas mājām atpakaļ. Meitu tas sūtījis iekšā un teicis, lai pagaidot, kamēr viņš nojūgšot zirgu. Tikko meita iegājusi iekšā, puisis apgriezis zirgu un aizbraucis. Meita pa tam iegājusi iekšā, apsēdusies un gaidījusi. Samniece domājusi, ka meita jau uzcēlusies, un sūtījusi to uguni uzkurt. Meita atteikuši: "Es&127; jau esmu tā jaunā pārvestā. Es jau nezinu, kur uguns, kur ugunskuriņš."

Nu saimniece sākusi rāties: "Ak tu, maita! Vakar zināja, šodien vairs nezin," un tā cēlusies un gājusi meitu raudzīt. Nu arī meita sapratusi, ka tikusi nejauki piekrāpta.