6. A. 1479. S k o l n i e c e M. Z a r i ņ a O g r e s g a l ā.

Vienai bagātai vecmeitai jau iepriekšējā dienā precinieks pateicis, ka nākošā nakti nākšot šai precinieki, lai tik sataisoties. Precinieks pastāstījis arī to, ka nākošā vīra mājā viss būšot tajā pašā vietā un tādā pašā kārtībā, kā tēva mājā. Vakarā meita saģērbusies arī labākās drēbēs. kādas vien bijušas - uzlikusi galvā zīļu vaiņagu un nosēdusies aiz galda gaidīt. Ap pusnakti ienākot arī precinieki, izvedot šo ārā, iesēdinot ratos un sākot šo vest projām. Paveduši kādu gabalu un griezuši zirgu atpakaļ uz otru pusi un vedusi atkal. Tā vadājuši visu nakti šo apkārt, līdz meitai galva pavisam sajukusi un viņa vairs nevarējusi saprast, kur atrodas. Beidzot precinieki iebraukuši sētā, kas bijusi līdzīga meitas tēva sētai, tad ieveduši istabā un arī tā bijusi līdzīga meitas tēva istabai. Tad brūtgāns teicis, lai sēdot un gaidot, līdz šā māte nāk mičot. Meita nosēdusies pie galda un gaidījusi. Gaidījusi ļoti ilgi. Sācis miegs nākt. Meita žāvādāmās runājusi: "Manās mājās jau sen guļ. Te ne vakariņas ēd, ne gulēt iet!"

Un tā runājusi vēl šo un to, lai nenāktu miegs. No rīta meitas māte cēlusies augšā un, ieraudzīdama meitu pilnā goda apģērbā, brīnījusies: "Kas tad nu Grūšai vainas?"

Meita saukta par Grūšu. Māte piecēlusi māju ļaudis un gājusi tad uz klēti raudzīt, vai meitas pūrs vēl ir vecā vietā? Pūra nav vairs klētī bijis un trūcis vēl šādas un tādas mantas. Precinieki nav bijuši nekas cits, kā zagļi. Meitu tie izvadājuši pa tēva māju līkumlīkumiem un tad ieveduši to pašā tēva mājas istabā un kamēr meita gaidījusi istabā, tikmēr to apzaguši.