9. A. 1479. S k o l n i e c e M. Z a r i ņ a O g r e s g a l ā.

Vienai vecmeitai ļoti gribējies precēties, bet nebijis&127; neviens, kas to precētu. Vienu nakti meita nolikusi savu guļamo beņķi ar vienu galu pret durvim, pašā istabas vidū. Istabas durvis atstājusi vaļā un nodomājusi: "Ja jau nu kāds nāks sev sievu zagt, tad taču man gaŗām neies." (Tajos laikos meitas gulējušas uz beņķiem). Vakarā likusies gulēt un gaidījusi, kad nāks kāds zagt. Ap pusnakti nočīkstot arī durvis plašāk vērdamās un iekšā ienākot kāds, ka grīda istabai vien klaudz. Meita jutusies laimīga: "Nu tak beidzot," nodomājusi.

Ienācēja bijusi cūka, kas laidarā ganījusies un pa atvērtām durvīm iespraudusies istabā. Cūka izstaigājusi istabu un gribēja iet ārā. bet pa tumsu iekūlusies beņķu kāju starpā. Sākusi ar visu beņķi virzīties uz durvju pusi. Meita saukusi: "Ardievu, tēvs, māt, kad dzīvosim, tad redzēsimies!"

Cūkai tomēr neizdevies iznest meitu no istabas, jo beņķis aizmeties aiz sliekšņa. Tā vecmeitai izputējusi precēšanās.