11. A. 1479. K. B u k u m s M u j ā n u p a g. L. t a u t. a n e k d. I, 153, 348.

Vienai saimniecei bija laiska un nesmuka meita. Meita ļoti bija sadomājusi precēties un tuvojoties rāvēju laikam, rudenī ap Miķeļiem, uzposusies sēdējusi savā lazdu koka krēslā un gaidījusi, kad nāks rāvēji. Durvis bijušas vaļā, istabā ielīdis kuilis, palīdis zem krēsla un sācis to nest. Nu meita domājusi, ka rāvējs klāt, un teikusi: "Ardievu, tēvs, māmiņa, ardievu! Kad ņem, tad jāiet; kad satiksimies, tad runāsimies!" Pagalmā iznesta, meita ar visu krēslu nogāzusies kuiļam no muguras, iegājusi atkal istabā un raudājusi.