l2. A. 1479. P. L a p s i ņ š R ū j i e n ā. Etn. I, 1891., LP, VII, II, 27, 6, 3.

Vienam saimniekam bijusi slinka meita, tā nav vīžojusi vērpt.

Vakariem sēdējusi pie ratiņa un snaudusi. Kādā vakarā ienācis liels vepris rijā un palīdis apakš tās meitas sola. Sols sācis kustēties. Meita uzmodusies un domājusi, ka nu rāvējs to raus, un sacījusi: "Nu, ar Dievu tēvs, māmiņa - mani raus rāvējīc!"

Vepris arī tiešām iznesis meitu ar visu solu cūku migā.