1. A. 1525 A. J. Ezers no Šēnfeltu Pēteŗa Kalētu Ilmalā. J k r. V, 40. LP. VII, II, 25, 1. 11.

Reiz gribēja mācīt! tēvs savu vienīgo dēlu krietnā amatā. Viņš iejūdza ķēvi un veda dēlu pie meistara. Abi, pa mežu braukdami, satiek smalku kungu.

"Kur tu viņu vedīsi?" kungs prasa. "Amatā mācīt," tēvs atbild.

"Laid viņu pie manis," kungs atbild, "pēc diviem gadiem tas būs gatavs meistars ; tad sagaidi to šepat."

Kā runāts, tā darīts. Kungs ar dēlu nozūd mežā. Pēc diviem gadiem tēvs iet dēlu gaidīt. Redz braucot lepnu kungu zelta karietē.

"Kurp iedams?" kungs jautā. "Savu dēlu gaidīt!" tēvs atbild.

"Apskaties labi, vai neesmu tavs dēls!" kungs saka.

Tēvs pazīst savu dēlu un brauc ar viņu mājās. Kaimiņi nevar nopriecāties vien par vecā Mača dēlu. Kungs, dabūjis zināt, ka Mačam tik krietns dēls, sauc to pie sevis.

Kādu amatu ir tavs dēls mācījies?" kungs prasa. "

"Nezinu, cienīgs lielskungs!" tēvs atbild. "Kad prasu, viņš tik saka: zagt, kaut, krāpt."

"Ā, tad tavs dēls ir izmācījies par krietnu zagli," kungs saka. "Lai -viņš nāk uz muižu."

Dēls atnāk.

"Ja vari nākošu nakti manu braucamo zirgu nozagt," kungs

saka, viņu izsmiedams, "tad došu tev divi tūkstoši rubļu; bet zini, ka zirgu sargās četri vīri."

"Nozagšu," mācītais zaglis atteic. Viņš nopērk četrus stopus brandvīna, un nevienam nezinot, ieliek tos zirgu stallī. Sargi, brandvīnu atraduši, ņemas dzert, ka dzert - piedzeŗas un aizmieg. Pusnaktī zaglis aizved zirgu.

"Te tavs zirgs!" viņš rītā sauc, pie kunga lieveņiem piejājis. Kungs izmaksā viņam nopelnīto algu.

"Ja nozagsi manu naudas šķirstu," kungs teic, "tad dabūsi manu muižu; bet zini, ka katras durvis stingri apsargās un es pats sēdēšu pie šķirsta."

"Nozagšu!" zaglis atteic un aiziet pie tēva.

Vai nezini kādu nesen apraktu līķi?" dēls prasa tēvam. "

Tēvs parāda to. Pa nakti līķi izracis, zaglis pārnes to mājās š tad nokauj aitnl un piedara asiņu desas. Viņš aptin ar tām līķi, apģērbj viņu un aiznes uz muižu. Durvis atvēris, nostata viņu pie sienas un pats paslēpjas.

,,,Rau, zaglis!" sargs iesaucas un belž līķim ar milnu; bet šis stāv kā stāvējis. Otrs pieskrējis pārsmel ar dūci tam rīkli. Līķis nokrīt. Saceļas nejauks troksnis. Ar asinim apvirušo zagli iznes ārā un visi sargi, kā arī pats kungs iet to apskatīties. Pa to starpu zaglis aizvelk naudas šķirstu. No rīta viņš to nes pie kunga un saka: "Te tava nauda! Atdod muižu!"

Kungs iet skatīties - naudas istabā nav.

"Ņem pusi no naudas; bet atstāj man muižu," kungs lūdz. Zaglis ar to mierā.

Draudzes mācītājs, dabūjis zināt par slaveno zagli un gribēdams gudrāks būt par kungu, liek zagli atsaukt pie sevis.

"Ja tu manu naudu nozodz," mācītājs teic, "tad vari to paturēt."

Zaglis savēžo vēžus, iespiež viņiem nagu starpā vaska svecīti un laiž viņus pa baznīcu rāpot. Pats pārģērbjas par eņģeli un uzkāpj kancelē. Kāds no viņa biedriem aiziet pie mācītāja.

"Cienīgs, žēlīgs baznīcas kungs, eņģelis Gābriels ir nobraucis. no debesim ar ticīgi mirušām dvēselēm un liek jums sacīt, lai nākot sludināt grēku piedošanu."

Baznīcas kungs, ieraudzījis baznīcu apgaismotu, paņem naudu un dodas turp. Jā, ir jau daži viņa draudzes locekļi ieradušies un lūdzās svētā nopietnībā. Un kas to ticīgi mirušo dvēseļu! Mācītājs, naudu pie eņģeļa kājām nolicis, steidzas uz altāru. Pēc ceremonijas eņģelis saka: "Tāda uzticama draudzes gana neesmu nekur atradis. Nāc, vedīšu tevi uz debesim."

Iebāzis mācītāju maisā un paņēmis naudas kuli, mācītais zaglis aiznes viņu uz kunga putnu kūti.

"Tā, gūli te un klausies mūsu dziesmas līdz tevi saukšu." No rīta meita nāk putnus kopt. Mācītājs, padzirdējis viņas balsi, bildinādarms saka: "Dārt, Dārt, vai tu arī debesīs?"

Meita pārbijusies skrien pie kunga. Visi muižas ļaudis iet skatīties un redz savu ganu putnu kūtī no maisa izlienam.

"Ak tas sasodītais Dieva lopu suns ir mani apzadzis!" mācītājs izlīdis iesaucies un spēries uz mājām, ka čākstējis vien.