2. A. 1525 A. M. Zaube Rīgā. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vienam lielam kungam bijis mežasargs, kas bijis; lielszaglis: ko vien nodomājis nozagt, to nozadzis.

Vienu dienu viņš nodomājis nozagt pašam lielamkungam zirgus. Zinādams, ka lielskungs ar savu kundzi brauc pēc pusdienām caur dārzu apskatīt kokus un laukus, rnežasargs aizgājis uz parku, uzmeklējis ceļa malā biezus krūmus, ielīdis iekšā un gaidījis, līdz brauks gaŗām. Pēc kāda laika brauc ar, un nu mežasargs sācis dziedāt ļoti skaistu putnu dziesmu, Lielskungs gaŗām braucot, izdzirdis tādu skaistu dziedāšanu, apstādinājis zirgus, izkāpis no karietes un gājis meklēt brīnumputnu. Mežsargs pa to laiku klusām aizlīdis tālāk un izlīdis ārā; kamēr lielskungs meklējis pēc putna, mežsargs karietē iekšā un aizbraucis.

Otrs lielskungs, dabūjis zināt šādu notikumu, sācis šo zobot, kā gudrs cilvēks laižoties muļķa mežsargam apzagties. Pirmais lielskungs sadusmojies, tūliņ licis atsaukt mežasargu un prasījis, ko šis viņiem nozagšot: Mežasargs, neko nedomādams, pateicis, ka šonakt nozagšot šiem laulājamos gredzenus.

Gulēt ejot, lielskungs ar lielmāti gudrojuši, kur nu nolikt gredzenus. Visupirms domājuši likt mutē, bet tā var atgadīties norīt. Pēdīgi satinuši tos zīda kabatas drānā un lielskungs to turējis rokā.

Mežsargs atkal prātojis, kā nu lai nozog, un pēdīgi paņēmis no līķu kambaŗa mironi, nogājis pie kunga gaļamās istabas loga un klausījies, kas iekšā notiek. Lielskungs ar lielmāti jau tikko norunājuši, ka varēšot jau mierīgi gulēt, laikam nenākšot, tā tūliņ izdzirduši, ka jau zaglis ir pie loga; bet zaglis, gudrs būdams, bīdījis pie loga mironi. Lielskungs tūliņ paņēmis klusām plinti un izšāvis, tā tūliņ mironis arī nokritis zemē. Lielskungs palicis priecīgs, ka nu zaglis beigts, iedevis lielmātei, lai patur gredzenus, kamēr viņš ies un noliks mironi pie malas. Zaglis pa to laiku pielīdis pie durvim un nogaidījis, ka lielskungs iznāks ārā, pēc kāda laika šis istabā piegājis pie lielmātes gultas un teicis: "Dod nu šurp gredzenus, nolikšu kumodē. nav jau vairs ko baidīties, zaglis ir beigts." .

Lielmāte, domādama, ka tas ir viņas vīrs, atdevusi gredzenus un apgriezusies uz otriem sāniem, gribējusi ātrāk aizmigt, bet mežasargs sācis staigāt pa istabu no viena gala uz otru, Beidzot lielmāte prasījusi, ko šis esot tik nemierīgs. Mežasargs izlicies nopietns un noteicis, ka nenākot miegs, laikam tāpēc, ka nonāvējis cilvēku, iešot labāk uz ēdamu istabu kaut ko iedzert, lai varētu ātrāk aizmigt, un tā norunājis, izgājis pa durvim laukā un laidies ar gredzeniem lapās.

Pēc kāda laika lielskungs nokārtojis mironi pagrabā, ienācis istabā itin priecīgs, noģērbies un jau gribējis iet' gulēt, bet labāk nodomājis gredzenus uzlikt uz galda, un prasījis sievai, lai dod šurp gredzenus. Sieva teikusi, ka viņa tak gredzenus esot jau atdevusi. Nu abi apķērušies, ka gredzeni nozagti.

Otrā dienā mežasargs nonesis savam lielkungam gredzenus, un saņēmis atalgojumu, Kādu dienu vēlāk, abiem lielkungiem runājot par mežasargu, kā viņš varējis šos apzagt, bijis tur arī mācītājs, kas viņus sācis izzobot. Kad mācītājs aizgājis, lielkungi atsaukuši zagli un solījuši lielu maksu, lai tik kaut ko nozogot. Mežasargs domājis un noteicis, ka lūkošot nozagt pašu mācītāju.

Mežasargs aizgājis mājā, paņēmis maisu un mazas svecītes, nogājis uz upi, saķēris labi daudz vēžu, tad aizgājis uz baznīcu un klusām iegājis tur iekšā. Tur viņš uzlipinājis vēžiem uz mugurām svecītes un palaidis, lai staigā pa baznīcu, bet pats pārģērbies par eņģeli un staigājis apkārt.

Mācītājs, redzēdams caur logu, ka baznīcā ir gaišums, gājis skatīties un ieraudzījis, ka pa baznīcu staigā sveces un uz altāŗa stāv eņģelis. Eņģelis teicis, ka lai lūdzot Dievu, lai piedodot grēkus, citādi netikšot debesu valstībā. Mācītājs arī nolūdzis no visas sirds Dievu, beidzot eņģelis rādījis maisu, lai lienot iekšā, tad tikšot aiznests uz debesim. Mācītājs arī tūliņ ielien maisā. Kad nu viņš šo nolikšot pie durvim, tad lai stāvot tik ilgi mierā, kamēr durvis taisīšot vaļā un tad lai sakot: "Es esmu grēkus nožēlojis, laižat mani debesīs!"

Zaglis nu aiznesis maisu pie lielkunga durvim. No rīta lielskungs iznācis ārā un ieraudzījis maisu, bet mācītājs, dzirdēdams durvis atveŗot, tūliņ teicis: "Es esmu grēkus nožēlojis; laižat mani debesīs!"

Lielskungs attaisījis maisu un ieraudzījis savu mācītāju. Mežasargs dabūjis par to vienu muižu un dzīvojis arvienu tālāk bez kādām bēdām.