4. A. 1525 A. No Honorātas Benedikta meitas, dz. 1866. g. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Varšavā 1892, 30.

Viens kurpnieks gan strādāja ļoti cītīgi, tomēr nevarēja nopelnīt tik daudz, ka varētu uzturēt sevi un sievu.

Reiz viņš nokāva teļu, pakāra uz sētas un tā pārdomāja: "Ja man izdotos šo ādiņu tā noņemt no sētas, ka to neviens nepamanītu, tad no manis iznāktu labs zaglis un man arvienu labi klātos,"

Viņš nu piegāja pazagšus, noņēma ādiņu tā, ka to neviens nepamanīja. Tad viņš vēl reiz uzkāra šo ādiņu, aizgāja uz istabu un atkal paslēpus tuvojās ādiņai, bet šoreiz viņa priekšā nostājās viens kungs un prasīja: "Ko tu gribēji izdarīt?"

,;Gribēju nozagt šo ādiņu, bet jūs mani iztraucējāt."

Kungs viņam teica: "Ja tu esi tāds izveicīgs zaglis, tad nozodz no manis vislabāko ērzeļi, es samaksāšu tev par to septiņi simtu rubļu; bet ja tevi noķeršu, tad saņemsi septiņi simti rīkšu."

Šim kungam bija ļoti daudz zirgu un tikpat daudz zirgu puišu. Viņš pavēlēja zirgu puišiem sargāt zirgus, bet labāko kučēru uzsēdināja labākajam ērzelim mugurā.

Kurpnieks paņēma brandvīna pudeli, iesāka ar to pacienāt zirgu puišus un kučērus, un pēdīgi visus piedzirdīja. Labāko kučēru viņš bija iebāzis maisā un pakāris griestos. Tad paņēmis labāko ērzeli, atveda to uz savu māju. Rītā kungs iet uz stalli pie zirgiem un ierauga labāko kučēru griestos karājamies. Viņš to atsvabina un jautā: "Kur tad zirgs?"

Nezinu." "

"Ej pie kurpnieka, tur atradīsi. Es došu viņam septiņi simti rubļu, bet viņš tev atdos zirgu."

Kučērs aizgāja pie kurpnieka, iedeva viņam septiņi simti rubļu un paņēma zirgu. Pēc kāda laika kungs atkal uzaicināja kurpnieku uz zagšanu: "Man ir ļoti daudz suņu, nozodz man visniknāko."

"Nezinu, vai nozagšu, tomēr pamēģināšu."

Suņu būdā bija logs. Kurpnieks izdauzīja vienu rūti un pielika klāt maisu, iesāka ar kūju suņus ķircināt. Tā dabūjis visniknāko suni, maisā, aiznesa uz māju.

Rītā kungs, aizgājis uz suņu būdu, vairs neatrod suni. Uzaicinājis sulaini, iedod viņam septiņi simti rubļu un pavēl aiziet pie kurpnieka sunim pakaļ. Kurpnieks saņem naudu un atdod viņam suni.

Kungs atkal uzaicina kurpnieku, un saka: "Tev izdevās nozagt zirgu un suni, tagad nozodz no manas sievas gredzenu!" Kungs piekodināja sievai, lai viņa neņemot gredzenu no pirksta nost.

Kurpnieks paņem salmu kūli, apģērbj to cilvēkam līdzīgi un nostāda kunga pagalma stūrī.

Kad kundze iznāk ārā, kurpnieks, rādīdams uz salmu kūli, saka: "Tavs vīrs ir miris; mirdams viņš vēlējās, lai es paņemot no tevis gredzenu, kas viņu atdzīvināšot."

Kundze izbailēs arī atdod viņam gredzenu. Iedama vīra istabā, viņa sāka stipri raudāt un tā uzmodināja vīru. Vīrs pārbijies jautā; kas esot noticis; sieva nu izstāstīja visu, ko piedzīvojusi.

Kungs izzinājis, ka kurpnieks nozadzis gredzenu, aizsūtīja viņam par to septiņi simti rubļu,

Pēc kāda laika viņš vēl reiz uzaicina kurpnieku, sacīdams: "Tad tu vislabāki apliecināsi, savu izveicību, ja nozagsi man sievu."

Kurpnieks nostāda salmu kūli pie staļļa un to aizdedzina.

Kungs, domādams, ka stallis degot, izskrien ārā, sieva, izdzirdusi troksni, arī izskrien. Kurpnieks, viņu saķēris, aiznes pie sevis.

Kungs pārnāk, bet sievas vairs neatrod. Tagad kungs redz, ka kurpnieks var viņu izputināt, jo viņam viss izdodas. Sūta kurpniekam 700 rubļu, pavēlēdams atdot nozagto sievu un arī nekad viņa acīs nerādīties.

Tā kurpnieks palika bagāts un no šā laika vairs trūkuma necieta.