6. A. 1525 A. M. Garkalne no 76 g. vecas Īvas Staleidzānes Atašienē.

Reizi vīns cylvāks ora teirumā un vys nūsvīdis capuri, šļyucja uz vādara un atkon ora. Kungs, staiguodams pa teirumu, tū redzēja un, pīguojis pi oruoja prasīja: "Kuodēļ tu sovu capuri nūsvīds un otkon paker?"

"Es muocūs zagt," atbildēja oruojs.

"Kū tu nu manis nūzagsi?" prosa kungs.

"Es nūzagšu tovu vērsi!" soka oruojs.

Kungs aizguoja un pasacīja gonam sorguot, ka kas nanūzūg vērša. Pēc tuo paguoja kaids laiciņš, zaglis paaicynuoja gonu pi &127;sevis vīsūs un cikom sīva mīluoja gonu, zaglis nūzoga vērsi. Reitā kungs meklej vērša. Zaglis atguoja pi kunga un soka: "Es nūzogu tovu vērsi."

"Kū tu vēl nūzagsi?" prosa kungs.

"Es nūzagšu spylvynu nu tovas gultas, kad tu gulēsi," atbildēja zaglis. Kungs gaida vīnu nakti, ūtru bet zagļa vys nav. Trešā naktī zaglis īt zogtu spylvyna nu kunga gultas. Beja vosoras laiks un kunga guļamuos ustobas lūgi beja attaisīti. Pats kungs gulēja, pi gultas zūbynu pīlicis. Zaglis pajēmja cysu kyulīti, pītaisīja taidu kai cylvāka golvu un buož pa lūgu īškā. Kungs pagyva zūbynu un nūcierta tam golvu. Golva nūsavēļa zemē. "Gribēji spylvynu nūzagt, bet es tev golvu nūciertu," pasacīja kungs un aizguoja par tū pastuostīt sovai sīvai. Pa tū laiku, cikom kungs stuostīja sīvai, ka zagļam golvu nūcierta, zaglis pa Iūgu ustobā, pajēmja spylvynu un aizguoja. Kungs atīt gulātu, bet spylvyna nav. Pasavēŗa kungs pa lūgu un redzēja, ka jis na zagļam, bet cysu kyuļam golvu nūcierta. Reitā zaglis atnesja spylvynu un kungs prosa: "Vai nūzogi spylvynu?"

"Jā, nūzogu," atbildēja zaglis.

"Kū tu vēļ nūzagsi?" prosa kungs.

"Es nūzagšu tovu sīvu." atbildēja zaglis un aizguoja. Kungs sorgoj sovas sīvas, ka zaglis nanūzogtu. Vīnā dīnā kungs ar sīvu beja paaicynuoti vīsūs uz ūtru muižu. Ceļš uz tū muižu vedja par mežu un beja cīši leikumuots. Zaglis itū izzynuoja, aizskrēja uz mežu, nūsvīdja uz ceļa sovus zuobokus un pats pīsasēja pi bārza viersyunes par pasakuorušu. Brauc kungs ar sīvu un kučeri pa mežu un atrūn zagļa zuobokus. Kučers zuobokus īlyka karetā un brauc tuoļuok, Natuoļi jī pabraucja un redz, ka pats zaglis pasakuorīs. Kungs soka: "Varbyut navarādams munas sīvas nūzagt, pasakuoŗa." Brauc otkon tuoļuok. Zaglis atsaraisīja nu bārza viersyunes, aizskrēja braucējam prīškā un otkon pīsasēja pi bārza vier syunes par pasakuorušu. Pībraucja kungs kluot pi zagļa, apturēja zyrgu un breinuojās: "Kai tad vīns pats zaglis varēja divi reizes pasakuort. Ej, kučer, pasaver," soka kungs kučeram, "vai tys pats zaglis beja tur pasakuorīs."

Kučers aizguoja atpakal, bet kungs īleida dziļuok mežā sovuos darīšonuos. Zaglis pa tū laiku nūlēcja nu bārza, sāduos kunga rotuos, aizbraucja ar kunga sīvu uz tū muižu un sēd aiz golda. Kungs izleida nu meža un redz, ka nav ni pasakuorušuo zagla ni juo sīvas ar zyrgim. Tai kungs kuojom aizguoja uz muižu un izstuostīja vysu vysim vīsim. Vīsi dabuoja zyrga, pīsēja zagli pi zyrga astes palaidja pa pasauli, lai zaglis vairuok naīt zogtu.

Piezīme. Tādu pašu pasaku ir vēl uzrakstījis skolnieks A. Siksnāns Eglūnā. P. Š.