7. A. 1525 A. V. Zacharska no M. Višņevskas Makašānu pagastā.

Kaidu reizi vīns muļķīts sēdēja pi meža kryumiņu un spēlēja ar sovu capuri kai mozs bārns. Tymā laikā pa ceļu braucja vīns boguots muižinīks, īraudzēja itū muļķīti, kur sēdēja pi kryumiņu un spēlēja ar sovu capurīti. Muižinīks apturēja zyrgu un vaicoj nu muļķīša: "Kū tu te dori?" Muļķīts jam atbild: "Es muocūs zagt!"

"Nu," vaicoj muižinīks, "jau izamuocēji?"

"Jā!" atbildēja muļķīts.

Muižinīks jam runoj : "Kad jau tu vari labi zagt, nūzūdz nu manis zvrgu, es tev tūlaik labi izmoksuošu!"

"Labi!" pasacīja muļķītis.

Muižinīks aizbraucja uz sovu sātu. Vokorā muļķīts pasacīja kolpam: "Īsim izdzert brandīņa!"

Kolps aizguoja, pīdzēŗa brandīņa un aizmvga, bet muļķīts nūzoga zyrgu. Reitā atīt muh&127;īts pi muižinīka un runoj : "Nu kungs, muižinīks, moksoj naudu, es tovu zyrgu vakar nūzogu!"

Muižinīks aizguoja pasavārtūs. Zyrgs nūzogts. Muižinīks izmoksuoja muļķīšam Iobu naudu. Utrā dīnā muižinīks runoj mulķīšam: "Kad jau tu taids lels zaglis, nūzūdz nu manis munu sīvu. Ja nūzagsi, tūlaik es tev atdūšu pusi sovas muižas.

"Labi!" pasacēja mulķīts. Naktī mulķīts īleida muižinīka kambarī un lykuos zam gultas un gaida, kad muižinīks īs uz vēja. Pusnaktīs muižinīks izguoja uorā nu kambara. Muļķīts tyuleņ izlīn nu gultas zamaškas, nūzoga muižinīka sīvu un iznesja par lūgu uorā. Atīt muižinīks un redz, ka nav sīvas. Suoka muižinīks klīgt: cik jam beja spāka, kad izgluobt sovu sīvu. Izdzierda kolpi un laidjās pēc muļķīša pakaļ. Muļķīts redz, ka jū kolpi panuoks, daskrēja pi azara un īsvīdja muižinīka sīvu azarā. Tymā azarā beja daudz valnu, kuri sotvēŗa muižinīka sīvu. Reitā atīt jau muižinīks pi muļķīša un prosa, kab jis atdūtu juo sīvu un jam dūt na pusi muižas, bet vysu muižu. Bāda mulķīšam, kai dabuot muižnīka sīvas nu azara. Pīīt muļķtīs pi azara, stuov un pyn viervi. Izīt nu azara pats glavnais valns un vaicoj nu muļķīša: "Kū tu dori?"

Muļķīts atbild valnam: "Es peišu vierves un vysu azari sasīšu un vysus jyusus sagyušu!"

Nūsabeida valns un suoka prasīt, ka jis taidu jūku nataisītu un pasajēmja valns vysu izpildīt, kū muļķīts jam pasacīs. Muļķīts pasacīja valnam, kab jis atdūtu muižinīka sīvu un pylnu maisu zalta. Nasagribēja valnam dūt taidas lelas naudas un vēļ muižinīka ka sīvas, bet kū darīt? Atdevja valns muižinīka sīvu, un tai pat pylnu maisu zalba. Muļķīts pajēmja zaltu un muižinīka sīvu, kuŗu atdevja muižinīkam un nu muižinīka pajēmja juo muižu. Suoka myusu muļķts dzeivuot labi un boguoti; bet muižinīks kaut dabuoja sovu sīvu, bet pats palyka nabogs.