10. A. 1535 A. L. Uljana Latgalē.

Reiz kungs beja sadūmuojis atdūt kaidu jaunu puiku muocētīs par skrūderi, lai viņam sašyun lobas drēbes. .Jis aizvede sova sulaiņa puiku uz piļsātu un atdeve muocētīs. Puika tai muocējuos divus godus. Kad atguoja uz muojom, k&127;ungs viņam deve sašyut drēbes. Pajēme puika, sagrīze īdūtū kunga drēbi mozim gabaliņim. Atguoja kungs un soka: "Kū tu padarēji? Es tevi beju atdevis muocētīs par skrūderi, bet tu vys namuoki šyut."

Puika sacēja: "Es izzamuocēju par zagli."

Beja kungs atdevis puiku tur, kur muocuos zagļi, bet na skrūderi. Tod kungs sacēja: "Jo tu izzamuocēji par zagli, tod nūzūdz nu man zyrgus!"

Kungs pastāstīja sorgus sovim žyrgim pi golvu, un astis sadeve rūkuos.

Puika vokorā pīdzirdēja sorgus ar brandīņu. Naktī jis aizguoja zogtu, pajēmis lynu saujas. Sorgim beja zyrgu astes .rūkuos. Puika, zaglis, īlyka rūkuos sorgim pa lynu saujai, un kuri beja pi golvu, īdeve pa pokolu saujai. Sorgi nūturēja lynus un pokolas leidz reitam. Atguoja kungs un redz, ka zyrgus nūzoga. Pateicja puiku, zagli, par gudrū zagšonu.