Senējūs laikūs dzeivuoja vīns cylvāks, ļūti nabadzīgs. Viņš sadūmuoja īt zogtu un ar tū imontuot sev montu.

Guoja, guoja un satyka uz ceļa citu cylvāku, kas sacēja jam: "Kur tu īsi?"

Tys atbildēja: "Es īšu zogtu."

Pyrmais ari pastuostīja, ka ejūt zogtu. Guoja obi pa vīnu ceļu un runoja, uz kurīni byus īt. Vīns sacēja, ka vajagūt īt pi baznīckunga, ūtrais sacēja, ka pī popa. Tad viņi sasarunuoja lobuok īt pi popa. Popam beja ļūti buorgi suņi. Nikas navarēja īt, ka viņi nadzierdātu. Jaunī zagļi apsatyna cysu kyulī un īdevja suņim mada ar veinu. Suņi viņu narēja un nūreiba, bet zagļi īguoja mīrīgi muojuos. Zagļim beja daudz vēžu, kuŗus jī izlaide pa popa pogolmu. Vysim vēžim īdevja kuojuos samīgt pa mozai aizdagtai svecītei, tod īguoja popa muojuos. Pops tikai nūsabreinouja, ka suņi īlaide guojējus muojuos, bet nikuo nasacēja. Pops veicuoja : "Kai jyusu muni suņi nasaplēsja?"

Zagļi atbildēja: ,;Mes asam nu debesim atsyutīti nu paša Dīva uz tevim, tur uorā pi mums ir lels pulks engeļu. Dīvs ir pīsacījis, lai tevi pajemtu uz debesim."

Pops arī gribēja īt uz debesim. tikai lai varātu pajemt šam sovu sīvu leidza. Zagļi sacīja: "Var pajemt arī sīvu leidza, tikai vajaga uodas maisa, kur jyusus sabuozt.

Pops soka: "Uodas pi mani natryuks."

1'od sašyva lelu uodas maisu, ībuozja tymā popu ar sīvu, pakuora sejā un ar vāzom dauzēja leidz pusnuovei, bet popa montu jī pajēmja un tai dzeivuoja boguoti.