12. A. 1525 A. No A. Aizsila krājuma Lubānā.

Vīnai vecītei beja dāls vuordā Kļimka. Reizi Kļimka nu kaimiņa nūzoga odotu un atnesja muotei. Muote par tū viņu palīleja runuodama: "Vot, luobs dēleņš! Atnesja adatiņu, byus man ar kū šyut!"

Kļimka nūzoga nu kunga vystu, muote otkon palīleja: "Vot, lobs dēleņš ! Visteņa mums ūleņas dēs."

Kungs izzynova, ka Kļimka zaglis, pasaucja viņu uz muižu un soka: "Klimka, tu nūzogi munu vystu?"

"Es!" strupi un lepni atcierta Kļimka.

"Labi!" teicja kungs, "jo tu tik lels zaglis, tad nūzūdz munu zyrgu."

"Nav jau tik gryuts" smīdamīs teicja Kļimka, "nsūzagšu.

" Kad Kļimka atstuoja muižu, kungs pīkūdynuoja savim kolpim, lai tī sorgoj zyrgu, lai sovu aci, pi kam vīnu pasādynuoja uz zyrga, ūtram īdevja rūkuos īmavus, bet trešam lyka dikti t&127;zrēt zyrga asti.

Mikrēslim matūtīs, Kļimka īsazoga klāvā un payka tur dažas buteles brandīņa. Kolpi, īraudzējuši brandīņu, nanūcītja, atstuoja sovas vītas un, saguojuši kūpā, dzēŗa, leidz tam, cikam uz vītas un aizmyga.

Sagaidējs pusnakts, kad kolpi mīrīgi kruocja, Klimka izleida nu aizdoras un pasādynojs vīnu uz siles, ūtram īlicis rūkā žogoru, bet trešam astes vītā, saivu lynu, sāda uz zyrga un švilpuodams aizjuoja uz muojom. Reitā kungs agri steidzās uz klāvu un redz kai breinumu: vīns sēd uz siles, ūtram žogors rūkā, bet trešam lvnu saiva. Kungs kļuva ļūti nyknis un vaicoj, kur palicis zyrgs. Kolpi rauduodami izstuostēja, kai vyss nūticis un ka zyrgu byušūt nūzadzis Kļimka zaglis. Kungs vēl izmetis uz kolpim vīnu ūtru nyknu vuordu, lvka pasaukt Kļimku.

Kļimka dreiž beja kluot un kungs vaicoj: "Kļimka, zaglis, tu nūzogi munu zyrgu?"

"Nūzogu, Dīvs paieidzēja," atbildēja Kļimka.

"Labi!" teicja kungs, "jo tu taids zaglis, tad nūzūdz munu naudas moku."

"Nūzagšu," atbildēja Kļimka un izguoja pa durvim uorā.

Kungs ar zūbynu rūkā sāduos sorguot nūlyktū uz golda nauda moku. Bet Kļimka arī nabeja muļķis. Nūguojis uz kopim, izroka myrūni, apgērba tū uņ suoka pa lūgu stumt kunga ustobā. Kungs, dūmuodams, ka tys ir Kļimka, uotri saķēra zūbynu, atcierta myruņam golvu un, izmetis pa lūgu uorā, aizguoja gulēt, bet naudu pametja uz golda. Tagad Kļimka īleida pats kunga kambarī un, pajēmis naudu, nūnesja muotei. Muote atkon prīcuos: "Vot, lobs dēļeņš! Tagad mums ir i naudeņa, i zirdzeņš, varēs dzeivuot!"

Par kaidu laiku kungs gyunas, ka nauda nūzogta. Redzādams, ka šū reizi otkon ir dareišona ar Kļimku, pasauc viņu uz muižu un prosa: "Kļimka, zaglis, tu nūzogi naudu?"

"Ar Dīva paleigu laimējuos," atbildēja Kļimka.

"Nu, jo tu taids zaglis, tad nūzūdz munus un munas kundzes kraklus!"

"Labi, nūzagšu," atbildēja Kļimka.

Uz vokora pusi kungs ar kundzi izguoja pastaiguot. Pa tū laiku Kļimka īsazoga viņu kambarī un paleida zam gultas. Naktei īstuojūtīs, kungi lykuos gulēt un uotri aizmyga. Klimka klusom izleida nu gultas zamaškas un aplēja viņus ar mīlem. Par kaidu laiku kungs pamūstuos un jyut, ka gultā nav vyss kuorteibā, vaicoj, nu kundzes, vai nanūtykuse viņai kaut kaida nalaime. Kundze sadusmuojas un atbild, ka varbyut viņam nūtykuse šei nalaime. Ilgi viņi vēļ streidējās, kuŗam šei nalaime ir nūtykuse, bet golu golā tūmār obi nūvylka kraklus un pasvīdja tūs zam gultas. Kļimka tuo tikai i gaidīja. Kad kungi otkon aizmyga, viņš pajēmja kraklus un aizguoja uz muojom.

Reitā ceļas kungi un redz, ka krakli ir nūzogti.

Sauc otkon Kļimku: "Kļimka, zaglis, tu nūzogi kraklus?"

"Es," atbild Kļimka.

"Nu, labi!" soka kungs, "jo tu taids zaglis, tad nūzūdz munu kundzi."

"Ar Dīva paleigu nūzagšu," atbildēja Kļimka.

Puormuocis muojuos, Kļimka nūpyna skaistu cysu zuoboku.

Kaidu dīnu kundze taisējuos braukt pi radinīkim. Ceļš guoja par mežu. Izzynuojs, ka brauc kundze, Kļimka pajēmja cysu zuoboku,aizskrēja braucējim prīškā un nūsvīdja tū uz ceļa. Īraudzējuse kundze zuoboku, līk kolpam pacelt, bet kolps atbild: kū gon šī ar vīnu dareišūt, jo byutu divi, tod vēļ cyta līta. Tai viņi nūru nuoja un aizbraucja tuoluok. Kļimka, moz dūmuodams, izskrēja nu kryulmim uorā, paķēŗa zuoboku un

aizskrējis braucējim prīškā, nūsvīdja tū otkon uz ceļa, bet pats kryumūs. Pībrauc

kundze, skotuos: vēļ zuoboks. Viņai tyka ļūti žāļ pyrmuo zuoboka, tuo pēc līk sovam

kolpam skrīt un atnest arī tū, jo tod byušūt divi. Kļimkai tuo tikai vajadzēja. Viņš tyuleņ

nu kryumim uorā, sāduos zyrgā un ar vysu kundzi devjās prūjom.

Ilgi Kļimka braucja. Golu golā pībraucja pi lela, lela pūra un dūmoj : "Kam man kundze, lobuok puordūšu valnam."

Tikai šū viņš nūdūmuoja, kai nu pūra izskrīn valns un soka:

"Kļimka, zaglis, puordūt kundzi."

Kļimka nu prīcas pat uz augšu palēcja.

"Labi!" soka Kļimka, "dūd tikai naudu un kundze tova."

Valns aizsvilpuoja un treis valnāni iznasuši Kļimkai maisu naudas, pajēmja kundzi un nūzuda pūrā. Bet kolps pa tū laiku skrīn, skrīn - zuoboka kai nav tai nav, laižas atpakaļ - arī kundzes nav. Radzādams, ka kundze ir nūzogta, kolps rauduodams dūdas pī kunga un izstuosta, ka bejs tai un tai, un ka kundzi byus nūzadzis Kļimka, Kungs pasauc Kļimku un vaicoj:

"Klimka, zaglis, tu nūzogi munu kundzi?"

"Nūzogu," atbild Kļinrtka.

"Bet kur tu viņu liki?"

"Valnam puordevu," atbildēja Kļimka.

Kungs ļūti nūsabeiduos un soka: "Kļimka, dabubj kundzes, atdūšu tev pus muižas."

Labi!" teica Kļimka, "kundze byus tova, bet pus muižas dūt "

tyuleņ."

Kungs, ni vuorda nateikdams, atdevja Kļimkai pus muižas. Sadabuojis ciervu, koltu, zvanu, Kļimka nūguoja uz pūru un

tur suoka kalt. Uz reizes nu pūra izskrīn vains un vaicoj : "Kļimka, kū tu te taisi?"

"Baznīcu," atbild Kļimka, "jums dzeivuot nadūšu. Jo gribit, lai nataisu, tad atdūdīt kundzi."

Ilgi Kļimka ar valnim streidējās, bet golu golā valni nūsabeiduos un atdevja kundzi. Nosnrodama pi valnim molku un dorvu, kundze tai puormainējuos, ka pavysam navarēja pazeit. Bet Kļimka par tū dabuoja pusmuižas un palyka par kungu.