13. A. 1525 A. D, G. M. Garkolne no 67 g. veca A. Kovaļevska Bebrenē.

Dzeivuoja divi bruoļi. Vīnam bruoļam beja vīns dāls, bet ūtrajam bārnu nabeja. Nūmyra bruoļs un palyka dāls buorinīts. Ūtrais bruoļs paglobuoja sovu bruoļi un soka uz bruoļa dāla: "Ej ar mani leidza, es izmuocīšu tevi zagt!"

Onkuļs ar bruoļa dālu aizguoja uz mežu, sakyura guni un runuojās. Tī - kur bejis, nabejis -- atskrīn kaids lels putns, nūsamat pi kryuma, īlein kryumā un sēd sovā pereklī. Onkuļs soka bruoļa dālam: "Ej nūzūdz nu perekļa ituo putna ūlas tai, ka jis nadzierdētu!"

"Tu tak sūlēji mani pyrmuok izmuocīt!" atbildēja bruoļa dāls.

Onkuļs guluos uz vādara un šļyuc uz kryumu. Puika pa tū laiku jam ar nazīti atgrīzja zuobokim puspodus, atlsasāda pi guņs kura un sēd. Onkuļs izzoga ūlas, atnesja un soka: "Nu tagad tu kū nabejs nūzūdz!"

"Es jau nūzogu!" atbildēja puika.

"Kū nūzogi?" prosa onkuļs.

"Tovu zuoboku puspodus, cikom tu šlyuci pēc putna ūlom!" atbildēja puika.

Pasavēra onkuļs zuoboku un nūdūmuoja: "Lobs es zaglis, bet jis vēļ lobuoks!"

Te garam brauc zemnīks nu pilsātas un vad vucynu, rotūs īlicis. Puika soka: "Vajag nūzagt nu zemnīka vucynu!"

"Kai tad tu nūzagsi, ka zemnīks naradzātu?" prosa onkuļs.

"Es nūzagšu!" atbildēja puika un aizskrēja.

Aizskrēja puika par gobolu prīškā zemnīkam, nūova nu kuo-

jas zuoboku, pīķēzēja zuoboku un nūsasvīdja uz ceļa, bet pats īguoja kryumūs, stuov un gaida. Pibraucja zemnīks pi zuoboka, apturēja zyrgu, izkuopa uorā nu rotu, pacēļa, pasavēŗa, nūsaspļuovja, nūsvīdja, pats īsāda rotūs&127; un brauc tuoļuok. Puika pajēmja zuoboku, otkon aizskrēja ar leikumu prīškā zemnīkam, nūsvīdja ūtrū zuoboku, īguoja kryumūs un gaida. Pibraucja zemnīks pī zuoboku, apturēja zyrgu, izkuopja nu rotu, pacēla zuoboku un dūmoj: "Žāļ, ka es napajēmu tuo zuoboka, apmozguotu un byutu munam dēliņam puors lobu zuoboceņu!"

Sadūmuoja zemnīks paskrīt atpakļ pēc ūtruo zuoboka. Pīsēja zemnīks zyrgu un aizskrēja pēc ūtruo zuoboka. Puika pa tū laiku pajēmja apova zuoboku, nūmaucja vucynam nu kuojom striči, ar kuru beja sasītas kuojas, lyka vucynu uz placim, stričīti aizmatynuoja aiz celmiņa turpat ceļa molā un aizguoja uz guns kuri. Zemnīks aiskrēja pēc ūtruo zuoboka, naatroda un īt atpakaļ uz zyrgu. Zyrgs stuov pīsīts, bet ni zuoboka uz ceļa vairs, ni vucyna rotūs. Apsavēŗa zemnīks vysapkuort un redz, ka strikīts aizametīs aiz celmiņa. Padūmuoja zemnīks, ka vucy&127;s pats ir izzavēlīs nu rotu, nūsamaucīs nu striča un aizskrējis pa mežu, bet nakts laikā taipat nadabuosi svešā vītā un aizbraucja zemnīks uz sātu bez vucyna un zuobokim. Puika atstīpja vucynu uz guņskuri, nūkova, nūplēsja uodu, grīž gaļu gobolūs, vuorej un ād. Tad onkuļs prosa nu puikas: "Vai tu bailīgs esi?"

"Paraugi bīdynuot!" atbild puika, "tad redzēsi."

Onkuls īguoja mežā un lauza zariņus, bet puika par bailēm i zynuot nagrib. Atguoja onkuļs pi guņskura un soka: "Jā, tu drūss esi!"

"Tagad es īšu, tevi pabaidīšu," soka puika. Puika īguoja mežā, nūplēsja egles myzu, pājēmja sausu un rasnu egles zoru, syt par tū egles myzu tai, ka bryukšiņs vīn īt pa mežu, un klīdz vysā bolsā: "Es nazogu tova vucyniņa! Nasit manis! Muns onkuļs nūzoga, jis tagad pi guņskura sēd un ād vucyniņu!"

Onkuļs sēd pi guņskura, dzierd vysu un dūmoj: "Valns, na puika! Pats nūzoga, bet uz manis vaini līk!"

Onkuls beidamīs, ka naatnuok un nasuoc juo sist, svīdja kuojas par placim un aizbāga. Puika atguoja pi guņskura, sēd vīns pats un ād vuciniņa gaļu. Te - kur bejuši, nabejuši - atskrīn divpadsmit laupītuoji.

"Kū tu te dori?" prosa laupītuoji.

"Gaļu vuoreju," atbildēja puika.

Vai brandīns ir pi jyusu?" prosa puika. "

"Ir!" atbildēja laupītuoji.

Sēstīs kluot!" soka puika, "izdzersim kūpā." "

Atsasāda laupītuoji pi guņskura, izavylka brandīņu, dzer un

ād. Ēdja, ēdja nu jīm pītryuka gaļas. Beja jau reits. Muižas kolpi sabraucja meža molā ar vēršim ortu.

Puika soka: "Vajag vīnu vērsi nūzagt!"

"Kai tad tu jū nūzagsi?" prosa 1aupītuoji.

"Es nūzagšu!" atbildēja puika.

Aizguoja puika meža molā pi oruojim un aizklīdzja putnu bolsā: "Breinums! Breinums!`

Puiši nūstuoja art un klausuos. Otkon puika aizklīdzja: Breinums! Breinums!" Sasarunuoja oruoji īt pasavārtu, kas tys "

par putnu, kurs tai klīdz. Īguoja oruoji meža molā. Puika pabāga mežā dziļuok un otkon klīdz: "Breinums! Breinums!" Oruoji īt dziļuok mežā. Puika otkon pabāg vēļ dziļuok un vys klīdz. Oruoji īt vēļ dziļuok. Tai puika īvedja oruojus pavysam dziļi mežā, tad pats ar leikumu atskrēja uz vēršim, atgrīzja vīnam vēršam asti, ībouzja tū ūtram koklā un aizdzyna vērsi ar atgrīztu asti uz guņs kuru. Oruoji atguoja uz vēršim un redz, ka vīna vērša nav. Īsa vēŗa oruoji, ka izgaisušuo vērša aste ūtram vēršam koklā un runoj sovā storpā: "Kai tad na breinums, kā vērss vērsi apēdja!"

Nūkova laupītuoji vērsi, nūplēsja uodu, grīž gaļu, vuorej un ād. Sadūmuoja laupītuoji īt naudas maklātu. Puika prosa: "Pi kuo ir daudz naudas? Pasokit!"

Laupītuoji stuasta, ka pi taida un taida muižinīka ir cīši daudz naudas, bet navar tikt kluot, jo juo muižā ir divpadsmit cīši špetnu suņu nu tī suņi par verstu pi muižas napīlaiž."

Puika prosa: "Kur ir tei nauda?"

"Pogrobā," atbildēja laupītuoji. Tad puika pajēmja atgrīzja nu vērša divpadsmit gaļas gabaliņu, aplēja tūs ar brandīņu, ībuozja kārmaņā un soka laupītuojim: "Es tuos naudas dabuošu! Jyus ejit tyvuok pi muižas un klausītīs, kad aizsvelpšu, tad jyus ejit uz muižu, un suņi byus pa puoram aiz astem sasīti un puorsvīsti par sātmali!"

Laupītuoji pasasmēja, bet puika aizguoja. Pīguoja puika pi kaida labības zuorda, izkuopja uz zuorda, pats īsasēja vīnā kyulī un suoka zuordu kustynuot. Pamanīja suņi, ka zuords kustīs, atskrēja un suoka rīt. Puika nūsvīž vīnu kyuli, suņi saplēš : nūsvīž ūtrū, trešū - suņi vys saplēš. Tai jis svīdja nu zuorda pa vīnam kyul&127;m, cikom suņi nūgura un vairs naplēsja. Tad puika pats nūkrita nu zuorda un aizzavēļa uz muižu.

Muižā puika izzavēļa nu kyuļa un aizguoja pi pogroba. Pogrobs beja aizslāgts un puika aizguoja uz pašu kungu pēc atslāgas. Īguoja puika pi kunga ustobā un soka: "Kungs, kur pogroba atslāga?"

Kungs lasīja gruomotu un, dūmuodams, ka prosa kaids kolps, jo jis zynuoja, ka svešs muižā navarēja īīt aiz suņim, soka: "Tur koktā uz vadža pakuorta!"

Puika pajēmja atslāgu, izguoja uorā un īt uz pogrobu. Suņi jau pa vīnam skrēja nu teiruma. Puika vys izvalk nu kārmaņa pa gaļas gabaliņam ar brandīņu un nūsvīž tam suņam, kurs atskrīn. Kurs suņs apād gaļas gabaliņu, tys nūreibst un guļ kai nadzeivs. Tai sasaskrēja vysi suņi. Puika pajēmja vysus suņus, sasēja aiz astem pa puorom un puorsvīdja par sātmali. Kad suņi beja pi vītas, puika aizšvilpa un atskrēja laupītuoji. Puika ar laupītuojim aizguoja uz pogrobu, atslēdzja sajēmja vysu montu, bet vīna kažuka navar sadalīt. Puika grib pajemt sev, laupītuoji sev. Tad puika soka: "Īsim pi kunga un paprasīsim, kam pīdar kažuks."

Troks tu naesi," soka laupītuoji, "uz kungu īt, lai myusus sajem."

Laupītuoji kažuka nagrib atdūt puikai un puika ar laupītuojim aizguoja pi kunga. Laupītuoji palyka pi lūga klausīdamīs, bet puika īguoja pi kunga un prosa: "Kungs, es lasīju vīnā gruomotā par puiku un laupītuojim, kuri navarēja sadalīt kažuka." Puika izstuostīja kungam vysu nu gola leidz golam, kai jis guoja naudas zogtu uz muižu un prosa: "Kai tu dūmoj, kungs, kam pīdar kažuks?"

"Zynoms, ka puikai!" atbildēja kungs.

Puika pīsyta pi lūga un soka: "Vai dzierdait?" bet pats izguoja uorā, aizguoja uz pogrobu pajēmja kažuku un cytu montu un aizguoja. Ŗeitā kungs cēļās un redz, ka suņi karinej par sātmali, monts vyss izzogts un tik tagad īguoduoja, ka pats pasacīja zagļim, kur pogroba atslāga un vēj sadalīja storp laupītuojim sovu montu.

Natuoļi nu muižas dzeivuoja vīns baznīckungs, kurs izzynuojis, ka kungs pats izdevja sovu montu laupituojim, suoka kungam pīsasmīt. Kungs aizzadusmuoja uz baznīckunga un pīsūlēja treis symti rubļu tam, kas padarīs kaidu nabejs kaunu baznīckungam Izzynuoja itū puika, atguoja pi kunga un apsūlēja par treis symti rubļu padarīt kaunu baznīckungam. Puika aizguoja un pīrakstīja baznīckugam šaidu gruomotu: "Tu esi Dīvam derīgs, tuodēļ izdoli ubogim sov umontu. Sastdīn atīs pēc tevi eņgeļis un nūness uz dabasim."

Puika aiznesja itū gruomotu un nūlyka pi bazncīkunga durovorn, bet pats aizguoja prūjom un gaida, kas byus. Baznīckungs izlasīja gruomotu, izdalīja ubogim vysu sovu montu un gaida sastdīnas. Sastdīnas reitā puika aizguoja uz upi, pīgyva daudzi vēžu, sadabuoja mozu svecīšu un lela maisa, vokorā atguoja un gaida pi baznīcas. Kad satymsa, puika izjēmja vēžus nu skalines, īlyka jūs kuojuos pa svecītei, svecītes aizdedzja un palaidja baznīcas duorzā. Ruopoj vēži pa baznīcas duorzu tai, ka guntiņas vīn speid. Baznīkungs pa lūgu īsavēŗa, ka pa baznīcas duorzu

staigoj engeli, nūsavylka vīnūs kraklūs un biksēs, aizguoja baznīcas duorzā un gaida. Atguoja puika ar maisu, ībuozja baznīckungu maisā, aiznesja pi zvaninīcas ceļa molā, pi stulpa pīsēja, pīlyka: vāzdu kluot un uz maisa pīrakstīja: "Tys, kas īs reitā uz baznīcu, tam juosyt treis reizes, ar vāzdu par itū maisu."

Tad puika aizguoja prūjom. Reitā jauds īt uz baznīcu, losa uzrokstu uz maisa un kotrs syt pa treis reizes ar vāzdu par maisu. Uz baznīcu guoja arī tys kungs un tys taipat, kai cyti, īsyta. Izzynuoja ļauds, ka baznīckunga nav muojuos un aizguoja uz sātu. Kungs, īdams atpakaļ, pīguoja pi maisa, pajēmja vāzdu un nu vysa spāka syta treis reizes par maisu. Baznīckungs naizcītja un suoka klīgt. Kungs pa bolsam pazyna, ka maisā ir baznīckungs, nūjēmja maisu, izlaidja baznīckungu nu maisa un soka: "Tu man smējīs, ka es sovu montu izdevu laupītuojiim, bet napīlaižu sevis sist, bet tu montu izdevi un tevi šūreit vysi baznīcāni syta!"

Kungs aizguoja uz sātu. Puika atguoja pi kunga, sajēmja treis symti rubļu un aizguoja prūjom.