14. A. 1525 A. 950. Jakubs Jakuškins Rēzeknē.

Reizi dzeivuoja vīns kēniņa dāls. Kēniņš viņam atļuovja, lai muocuos kaidam tik grib omotam.

Kaidā dīnā kēniņa dāls īguojis sova tāva ustobā, sacīja: "Es gribu muocītīs par zagli."

"Jo gribi, tad muocīs!" atbildēja kēniņš.

Kēniņa dāls tagad aizguoja pasaulē muocītūs zagļa omotam. Klejuoja, klejuoja viņš pa pasauli un beiguos jau pajemtuo tāva nauda beja izlaista. Pītryuka arī puortykas un viņam cyts nikas naatlyka, kai kū nūzagt. Tai viņš zoga un dzeivuoja pasaulē. Zagšonas omotu viņš izzamuocīja pavysam labi. Pēc laika viņš atsagrīzja atpakaļ uz sovu tāva un teicja: "Zagt es jau izzamuocīju."

"Nu jo jau muoki zagt," atbiļdēja kēniņš, "tad nūzūdz nu mani šūnakt munu ērzeli."

Kēniņa dāls arī pasajēmja. Vokorā kēniņš pastatēja sorgus un pīteicja tīm, ka jo īšūt te šuo dāls, tad lai tyuliņ cieršūt zelmē.

Kēniņa dāls beja lobs paragūņs un arī zynuzoja, ka tāvs ir

pastatējis sorgus, lai nūsorguota ērzeli. Kad kēniņš beja aizmidzis, tad viņa dāls īguoja pi viņa ustobā, pajēmja viņa drēbes, izguoja nu ustobas, apvylka tāva drēbes mugurā. Viņš pajēmja vēļ pudelīti mīga zuoļu un aizguoja uz sorgim. Kad kēniņa dāls pīguoja pi sorgim, tad tī dūmuoja, ka atguoja pats kēniņš.

"Vai vēļ nav bejis te muns dāls?" prasīja ķēniņa dāls, izlikdamīs par pašu kēniņu.

"Nā, vēj nav vys bejis," atbiļdēja vysi sorgi.

"Nu, juo vēļ nav bejis, tad izdziersim brandvīna, lai jyusim eisuoks laiks byutu viņa gaidīt."

Kēniņa dāls ar sovom zuolem apdzirdīja vysus sorgus un mīrīgi pajēmja nu staļa tāva ērzeli.

Pēc tam nūvylka tāva drēbes un īnesja atpakaj guļamustobā. Reitā gon vysi sorgi pasamūda, bet beja jau par vālu, jo ērzeļa jau nabeja. Aizguoja arī pats kēniņš uz sorgim un prasīja: "Vai muns dāls nakti beja ērzeļa zogtu!"

"Jyusu dāls gon nabeja, bet jyus pats bejuot, myusus apdzirdejot un pats aizvedēt ērzeli!" atbildēja sorgi.

Kēniņš tyuliņ aizguoja pi sova dāla un prasīja: "Nu, vai nūzogi nu manis ērzeli?"

"Nūzogu!" atbiļdēja kēniņa dals.

"Tagad es radzu, ka tu zagšonas omotu esi labi īsamuocējis," sacīja kēniņš, "un tuopēc vari īt pasaulē un peļnīt pats sev maizi. Tev pīteik nu mani tuo, ka es tevi izaudzēju un izmuocīju."

Kēniņa dāls arī paklausīja. Byudams pats lels zaglis, kēniņa dāls meklēja arī sev ūtru taidu pat sev draugu. Un tys viņam beja pavysam vīgli atrūnams, tuopēc ka viņš beja paragūns un zynuoja, kur kas dzeivoj. Guoja, guoja un aizguoja pi vīna krūdzinīka, kurs ari beja ļūti lels zaglis.

Kēniņa dāls nu krūdzinīka prasēja: "Varbyut tu zyni te kaidu zagli?"

"Kam jyusim zaglis vajadzīgs?" prosa krūdzinīks.

"Es gribātu byut viņam par paleigu," atsacīja kēniņa dāls.

"Nu jo jau dēļ tuo jyusim vajaga, tad es arī pats asmu zaglis," atbiļdēja krūdzinīks.

Vokorā krūdzinīks kēniņa dālam sacīja: "Es te zynu vīnu boguotu zemnīku, pi viņa ir daudzi naudas un mes jū apzagsim."

"Kuopēc myusim īt apzagt zemnīku?" sacēja kēniņa dāls.

"Viņš ar svīdrim nūpeļnēja naudu un mes tū pašu nūzagsim. Lobuok aizīsim un apzagsim kēniņu, tys pats taisa naudu."

Kēniņa dāls zynuoja, kai taisa gaisa kugi, ar kū varātu braukt pa gaisu, un tuopēc arī tū īsuoka taisīt, ar kū vartāu aizbraukt uz tuos zemes kēniņa zogtu naudas.

Pēc dažim mēnešim gaisa kugis beja gotovs. Tagad kēniņa dāls un krūdzinīks aizbraucja uz kēniņa pili un pa lūgu īleida ustobā kurā atsaroda nauda, iznesja nu turīnes treis garči zalta naudas un otkon sāduos sovā gaisa kugī un aizbraucja uz krūdzinīka muojom.

Reitā kēniņš aizīt naudas ustobā un redz, ka treju garču zalta naudas tryukst. Bet darīt nikuo, kas nūzogts, tys nūzogts.

Ūtnas dīnas naktī kēniņa dāls un krūdzinīks otkon aizbraucja uz kēniņa pili un nūzoga seši garči zalta naudas. Reitā kēniņš

redz, ka jau nūzogti seši garči zalta naudas. Kēniņš nūdūmoj zagļus sagyut, bet nazyna, kai. Dūmoj, dūmoj un sadūm&127;oj īt pi paragūņa, kurs dzeivuoja natuoļi nu kēniņa pilis, pēc padūma.

Paragūņam kēniņš pastuostīja, ka nazkas naudu zūgūt nu šuo un šis nazyns, kai zagļus varātu sajemt.

"Pajem tu pīlej kubulu daguta," sacīja paragūņs, "un pastoti pi lūga. Tī zagļi vysod naudas zogtu lein pa lūgu, jī īs zogtu, bet pa lūgu leizdami, viņi īkriss daguta kubulā un nu tuo vairuok uorā natiks. Tai tev viņi byus sajemti."

Kēniņš tai arī padora, kai paragūņs beja teicis. Bet kēniņa dāls arī paredzēja, ka pi lūga bvus daguta kubuls, un tuopēc trešā naktī viņš pvrmuok syultēja krūdzinīku, lai tys lein zogtu naudas. Krūdzinīks kai guoja, tai i īkrita daguta kubulā.

Ķēniņa dāls, gribādams, ka krūdzinīks napastuostītu kēniņam, ka na viņš vīns zoga naudu, tuopēc pājēmja zūbynu un nūcierta krūdzinīkam golvu. Pēc tam pajēmja deviņi garči zalta naudas un ar krūdzinīka golvu aizbraucja uz krūdzinīka sātu. Reitā kēniņš aizguoja naudas ustobā un redz, ka daguta kubuls kai stuovējis, tai stuov, bet naudas nūzogti vasali deviņi garči.

Kēniņš vēļ aizīt uz paragūņi un soka tam: "Daguta kubuls kai stuovējis, tai stuov, bet naudas nūzagti deviņi garči. Kubulā gon ir zaglis, bet viņam ūtrojs zaglis nūcierta golvu un viņš nūgrima dagutā."

Paragūņs soka: "Tu pasoki sorgim, lai viņi izvalk, apmozgoj un suoc volkuot pa īlu. Storp ļaudim, kas tik suoks rauduot, tū sajemit un tys cylvāks jyusim izstuostīs ūtrū zagli."

Kēniņš tai arī padora. Sulaiņi krūdzinīku izvylka nu daguta kubula, apmozguoja un suaka volkuot pa īlu. Bet kēniņa dāls arī paredzēja, kū sacīja kēniņam paragūņs.

Kēniņa dāls gribādams, ka krūdzinīca, radzādama, ka viņas veiru bez golvas volkoj pa īlu, nasuoktu rauduot, pajēmja pudeli, pīlēja mīļu, atdevja tū krūdzinīcai un pateicja: "Reitu tovu veiru volkuos pa īlu, bet tu nikam nasoki, ka viņš ir tovs veirs un, ka tev viņa tiks stypri žāļ, tad tu pajem šū mīļu pudeli, nūsvīd un tik tūreiz suoc rauduot. Bet jo kas pīskrīs kluotu un prasīs nu tevis, kuo tu raudi, tad tu atsoki: "Kungs īdevja naudas, par kū nūpierkt mīļu, nu es mīles sasytu. Kai maņ narauduot?"

Kēniņš pazyņoj ļaudim, ka taidā un taidā dīnā voduos cylvāku pa īlu bez golvas. "Varbyut kuram izgaisa cylvāks, tad ejit vārtūs."

Krūdzinīca arī aizīt vārtūs, kur viļks viņas veiru, bet pajem arī mīļu pudeli. Krūdzinīca kai īraudzīja, ka viņas veiru ratiņūs valk pa īlu, un viņai tyka žāl, tai, ka jau pat osoras leida nu acim un nūsvīdja mīļu pudeli zemē un suocja rauduot,.

Te tyulin pi krūdzinīcas pīskrēja karaveirs un prasīja: "Kuo tu raudi?"

"Kai maņ narauduot?" atsacēja krūdzinīca. "Kungs īdevja naudas, par kū nūpierkt mīļu, bet es mīļu pudeli sasytu."

Karaveirs redz, ka tei raud na par zagli, bet par mīļam un

aizguoja prūjom. Tai karaveiri zagli bez golvas atvoduoja pa īlom vysu dīnu, bet nikas narauduoja pēc viņa, kai tik buoba, kurai pudeļa mīļu sasasytās. Karaveiri zagli bez golvas vokorā atvedja atpakaļ uz ķēniņu un pateicja, ka nikas narauduojis kai tik vīna buoba, kurai mīļu pudeļa beja sasasvtuse. Kēniņam nikuo darīt, juoīt vēļ uz paragūni pēc padūma. Kēniņš paragūņam izstuostīja, ka zagļa nikaidi navars sagyut. Tad paragūņs kēniņam sacīja: "Jo tai viņa navarēja sajemt, tad tu tagad sataisi lelu balli un pībuorsti pa greidu naudas. Pastoti sorgus un lai sorgi nūsorgoj. Kas jems naudu, tys byus ari zaglis. Cyti tovi vīsi nivīns naaiztiks naudas, kai tik tys zaglis."

Kēniņš sataisīja lelu balli, pīprosīja vīsu un pasludynoj, kas tik grib, tys var īt uz balli. Pībēŗa pa greidu vysūs styurūs naudas un gaidēja vīsu. Ļaudis guoja nu molu molom, storp kurim beja ari kēniņa dāls, zaglis.

Kēniņa dāls šū reizi arī paredzēja, kū paragūņs kēniņam beja sacījis, un ari zyņuoja, ka naudas byus pībārts pa greidu. Kēniņa dāls sovim zuobokim apakšu pīsmērēja ar taidu smēri, kura zalta gobolus stypri pīvylka. Kēniņa dāls, zaglis, aizguoja uz kēniņa pili un staiguodams nu vīna gola uz ūtru salasīja vysu naudu tai, ka sorgi nimoz naredzēja.

Naktī, kad vysi vīsi apsagula, tad kēniņš nu sorgim prasēja: "Vai sajēmjāt tū cylvāku, kas naudu nu greidas salasīja?"

"Na," atbildēja sorgi, "mes nimoz i nasajutom, kas naudu salasīja. Nivīns cylvāks nabija pīleicis."

Kēniņam vēļ juoīt uz paragūni pēc padūma. Tymā pat naktī kēniņš izstuostīja paragūņam, kas par lību.

Tad paragūņs kēniņam sacīja: "Pi tuo zagļa zuoboku apakša ir pīsmērēta ar taidu smēri," sacīja paragūņs, "kas pīvalk zaltu, un tys zaglis staiguodams vīn salasīja vysu naudu. Bet pi viņa vīna zuoboka gobols naudas ir vēļ palicis. Un viņš tagad kai guļ, tu daboj viņa un atgrīz zūli nū nu zuoboka ar vysu naudas gobolu un guļūt taipat atstuoj. Reitā, kad vysi vīsi ceļsīs, tad tu pasoki: "Vai nav kuram nu zuobokim atkrituse zūle?" Vysi apsavērs sovu zuoboku un tys zaglis arī pasavērs. Īraudzējs, ka viņam nav, pats pateiks, ka zuobokam zūle atkrituse. Tu viņu tyuliņ vysu ļaužu prīkšā sajemsi un nūtīsuosi par vvsim nūzīgumim."

Kēniņš tai arī padora. Aizīt atpakaj uz sovu pili apsaver pi gulātuojim kuojas un atrūn, ka vīnam pī zuoboka apakšas ir pīlipis naudas gobols. Kēniņš pajēmja nazi, vīgliņom atgrīzja zūli

ar vysu naudas gobolu un aizguoja. Nakti kēniņa dāls pasamūdīs redz, ka kuoja lein uorā nu zuoboka. Viņš tyuliņ i īguoduoja, kas par lītu. Tagad kēniņa dāls pajēmja sovu nazi un vigliņom apgrīzja vysim vīsim nu zuobakim zūles un pats otkon atsagula. Reitā kēniņš īguojis vīsu ustobā prasīja: "Vai jums nav kuram zuoboku apakša atkrituse?"

Pasaver vīns, ūtrs, trešs - redz, ka nav nivīnam pi zuobokim zūļu Vysi kai suoka klīgt: "Maņ nav! Maņ nav! Maņ nav!" tai kēniņš nu kauna izbāga nu ustobas.

Pēc tam gon kēniņa dāls, zaglis, pīsazyna par vysim nadorbim, kū beja padorējis..

Ķēniņš nūdūmuoja pats sevī : "Te to gon puisis ir molocs. Vajadzātu maņ atdūt sovu meitu viņam par sīvu. Pi viņa maizes ar svīdrim navajadzēs peļnīt."

Dūlmuots, darīts. Sovu meitu kēniņš atdevja kēniņa dālam, zagļam, par sīvu. Znūtu īcēla par kēniņu, sovu meitu kēnenīti, bet pats ar sīvu dzeivuoja uz gotovuos maizes.