15. A. 1525 A. 950. M. Garkolne no 76 g. vecas I. Staleidzānes Atašienē, Latvju kultūras kr.

Pi vīna kunga dzeivuoja zaglis. Kaidu reizi kungs beja sataisījis balli un pīaicynuojis daudz vīsu. Zaglis apzoga vysim vīsim stundinīkus.

"Breinums, kas te varēja apzagt stundinīkus?" breinuojās kungs.

"Nav nikaida breinuma," atsacēja zaglis, "jo nauda byutu, arī munā rūkā byus!"

"Labi!" soka kungs, "reit es pīkaisīšu uz tylta zalta naudas un pastatīšu sorgus, jo kas salasīs naudu sorglm naradzūt, tys byus zaglis!" soka kungs.

Reitā kungs pikaisīja uz tylta zalta naudas, pastatīja sorgus un pīklīdzja sorguot, ka nikas nanūzogtu naudas. Zaglis aptyna ar drēbi kuojas, pīsmērēja drēbi ar piķi, aizguoja un staigoj par tyltu, taipat kai cyti ļauds. Kur tik zaglis sper kuoju, tur zalta nauda pīleip pi kuojas. Sorgi sorgoj, acis izplātuši, bet vokorā jau tylts beja teirs nu naudas. Atīt kungs uz tyltu un redz, ka naudas nav. "Vai redzējāt, kas naudu salasīja?" prosa kungs nu sorgm.

"Na, naredzējām," atbildēja sorgi.

Kungs aizguoja pi būrītes izzynuot, kas naudu salasīja. "Tys pats zaglis, kurs stundinīkus apzoga," pastuostīja būrīte.

"Bet kai jū sagyut?" prosa kungs.

"Šūnakt jis raudzēs apzagt cerkvu. Tuodēļ vajag pastatī&127; pi durovam sorgus. Zaglis leiss vydā pa lūgu un jam vajag ļaut, lai jis īlein, bet vāluok pi tuo lūga, pa kuru jis īleiss, vajag pastatīt kubulu dorvas un tad suokt sist durovuos. Zaglis nūsabeis un skrīs pa lūgu, bet īkriss dorvā un jū varēs sagyut," pamuocīja būrīte kungu.

Kungs atguoja uz sātu un vokoram sagatavuoja kubulu dorvas. Atguoja vokors. Kungs pastatīja pi cerkvas durovolm sorgus. Zaglis taišņi guoja cerkvu apzagt un īleida pa lūgu cerkvā. Tyuleņ dabuoja kubulu dorvas un pastatīja pi tuo lūga, pa kuru īleida zaglis. Tad suoka sist cerkvas durovuos. Zaglis puorsabeida un gribēja pa tū pašu lūgu izlēkt, bet īkrita dorvas kubulā. Tad zagli sagyva un sadadzynuoja, lai vairuok nazūg.