16. A. 1552 A. 1535. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 52 gadi vecā J. Gaiļa Aumeisteros.

Muižai piedērēsi maza mājīna. Tai mājīnā dzīvāš tēvs un šim bīš trīs dēli. Šie nu visi bīš varēn slinki un nemaz ar nevīžāši strādāt. Tēs visādīgi izdomājes: stellētu dēlus amatā vai, bet nebīš naudas. Reiz atnācis lieckungs un sacīš, lei tak stellējot dēlus amatā, tāpat jau šiem te mājā nekāda lāga darba neesot. Tēs nu sacīš lielkungam, ka šim neesot naudas, ko dēlus amatā stellēt. Nu lieckungs sacīš pretī, ka šis naudu došot, gan jau dēli šim atdošot, ka būšot iedzīvāšies. Lei līdz rītdienai dēli nospriežot, kādu amatu katrs gribot mācīties, un ta lei šim pasakot. Dēli ar bīši ar mieru iet amatā un vecākais dēls nospriedis, ka šis mācīšoties par kurpnieku, vidējais dēls sacīš, ka šis mācīšoties .par galdnieku un nu tēs prasīš jaunākam dēlam, kam bīš Juris vārdā: "Nu, Juri, ko tu mācīsie?"

Juris sacīš pretī: "Es gribu par zagli mācīties!"

"Uja!" nu akal sacīš tēs, "to nevar. Tas ir nlabs amats un mums visim būs kauns."

Bet Juris pastāvēš pie sava un vairāk nekā, kā šis grib par zagli, un ar to cauri. Rītā atnācis lieckungs un prasīš dēlim, kādu amatu katrs mācīšoties. Vecākais sacīš, šis gribot par kurpnieku.

"Nu, tas ir labi!" sacīš lieckungs.

Vidējais gribēja par galdieku un lieckungs akal sacīš: "Tas ir labi! Bet par ko tu, Juri?"

"Es gribu par zagli," sacīš Juris.

Nu tēs ar meties starpā un sacīš, ka tā nevarot. Bet lieckungs nu padomāš un ta sacīš: "Lai jau mācās, gan jau redzēs, cik tālu tiks!"

Lieckungs nu visim sadevis naudu un dēli uz trīs gadim aizgāši amatā un norunāši, ka pēc trīs gadim visi noliktā dienā atnāks akal pie tēva un parādīs, ko katrs rnākot.

Kā ta, pēc trīs gadim pirmais atnācis vecākais dēls un atnesis varēn skaistus ūdens zābakus. Ta nācis vidējais dēls un šim bīsi varēn smuka kumode līdza. Pēdīgi atnācis Juris un šim vairāk nekā nebīš, ka vīna pudule, bet pats gan bīš tik smalki saģērbies, ka tīri vai prieks.

Kā nu tēs vecāko pamanīš, tā tūlī šim prasīš : "Ko tu man atnesi?"

Vecākais atdevis tēvam ūdenszābakus. Ta tēs prasīš vidējam: "Ko tu man atnesi?"

Vidējais atdevis tēvam kumodi. Bet Juris tik skatījies un smēš. Nu tēs prasīš Juram: "Ko tu man nozagi?"

"Nekā," sacīš Juris, "ko tu man liksi nozagt?"

Drīz vie atnācis lieckungs un visiem bīš akal jarāda, ko katrs mākot. Vecākais parādīš zābakus un lieckungs sacīš: "Tas ir labi!"

Vidējais parādīš kumodi un lieckungs akal sacīš: "Tas ir labi!"

Nu nākusi Jura kārta un lieckungs šim prasīš, ko šis. "Ko jūs, lieckungs, vie vēlaties," sacīš Juris.

Nu lieckungs uzdevis Juram tādu darbu. Trīs dienu laikā jānozogot lielkunga jājamais ērzelis. Ja šis varēšot ērzeli nozagt, ta dabūšot no lielkunga divdesmit pieci tūkstoši. Jā, Juris bīš ar mieru, salīkuši, sasituši rokas un ar to lieta darīta.

Lieckungs tūlī aizgāš uz muižu un nu salicis ap ērzeli trīs vaktis. Viens sēdēš ērzeļarn mugurā un turēš pavadas rokā, otrs stāvēš iekšpusē pie durim un trešais ārpusē pie durim.

Pirmo vakaru Juris pārģērbies par vecu veci, izlicies par piedzērušu, paņēmis puduli šņaba un otru puduli ar miega zālēm un dunduroš pa muižu apkārt. Šis nu dunduroš staļļam garētm un tas vakts kas stāvēš ārpusē pie durim, dasaucis Juri klā un sācis ar šo larzāt. Juris vilcis šņaba pudeli laukā un dzirdīš vakti. Šis iedzēris un sacīš: "Man vē div draugi ir iekšā, tiem nu ar gan vaidzētu!

"Nu labi!" sacīš Juris, lei saucot šos ar!

"Nē, ārā šie nevar nākt, sacīš pirmais vakte, - "mvms ta jāiet stallī iekšā."

Nu iegāši un sākuši visi dzert. Ka šņabis bīš nodzerts, ta Juris iegrūdis vaktim miega zāles un drīz vie i tas pie āra durim aizmidzis, i tas pie iekšas durim aizmidzis, i tas zirga mugurā sācis krākt. Nu Juris šo no zirga muguras nocēlis uz stilīna, iedevis vecu pavadu rokā un atstāš tāpat. Nu Juris kāpis ērzeļam mugurā un aizjāš.

No rīta nācis lieckungs uz stalli un redzēš, ka tas vakte pie durim guļ. Gāzis šim ar kūju. Gāš stallī un redz, ka otrs pie durim ar guļ. Gāzis šim ar. Nu skatījies stilīnā, kur ērzelis stāvēš: ērzeļa vais nav! Vakte guļ uz stilīna malas, apjāteniski uzsēdies, un tura nagos vecu pavadas galu. Nu Iieckungs gāzis šim ar. Tas nu domāš, ka ērzelis sāk dīžāties, rāvis pavadu un kliedzis: "Ptrū! ptrū! ptrū!" un pats ar tūlī kučkāniski nobraucis no stilīna zemē.

Pēc tāda laicīna Juris atjāš pie lielkunga ar ērzeli un atdevis šim ērzeli apakaļ. Nekā ko darīt, lielkungam bīš jāsamaksā Juram divdesmit pieci tūkstoši. Lieckungs samaksāš tīrā naudā un Juris gāš uz māju.

Pēc tāda laicīna akal lieckungs atnācis pie tēva un sacīš par Juri: "Tev, Juris dau var pelnīt!"

Bet nu lieckungs devis Juram akal jaunu darbu. Vai šis apņemoties šā dzimšanas dienā, kad visi ciemīni būšot ap galdu, nozagt no galda visu maltīti ar visim traukim? Jā šis to apņemoties izdarīt, ta lieckungs samaksāšot Juram piecdesmit tūkstošus. Jā, Juris apņēmies.

Lielkunga dzimšanas dienā jau visi ciemīni bīš sabraukuši. Juris saķēris vesalu partiju vēžu un zaļo varžu. Visim sastiprināš uz mugurām mazas svecītis un ka danācis vakars, ta lielkunga ciemīni sēdušies ap galdu un sākuši ēst un dzert. Nu Juris aizdedzināš svecītes un papustīš visus vēžus un vardes lielkunga dārzā vaļā un šie gāši un lekuši un bīš vienc pats zilu, zaļu, sarkanu un visādīgu uguņu juceklis. Lieckungs pats pirmais pamanīš, kas nu dārzā notiek, saucis visus ciemīnus ārā skatīties un pats priecājies, kādu nu šim smuku joku sataisīsīši, laikam gan šā dzimšanas dienai par godu. Visi izvārīšies dārzā skatīties. Bet pa to lāgu, Juris iegāš iekšā, sarausis ādas maisā visus ēdienus un dzērienus ar visim traukim un notīrīš galdu tukšu. Pēc tāda laicīna lieckungs ar savim ciemīnim nācis iekšā un sācis skatīties, kur maltīte palikusi, ka galdi tik tukši, kā noslaucīti. Viņč prasīš sulaiņim, kur šie maltīti likuši. Sulaiņi tik mutes vie plātīši un nevienc nekā nezināš. Nu tik lieckungs apķēries, ka tas viss bīš Jura darbs.

Juris aizstiepis ādas maisu ar visim ēdienim un dzērienim un atdevis muižas cilvēkim, lei noēd. Ta slalasīš visus traukus un tos aiznesis lielkungam un atdevis apakaļ. NNu lielkungam bīš akal Juram jāsamaksā piecdesmit tūkstošu, jo viņč bīš derību pametis. Nekā, lielkungs samaksāš ar.

Bet nu lieckungs akal sagūdrēš: tā neietot, šo Juris mozējot tīri vai laukā. Nu, lei ietot uz dzīvību un nāvi! Un lieckungs Juram akal uzdevis tā. Šim jānozogot pašam lielkungam no pirsta gredzens un lielmātei no muguras krekls. Jā Juris to varot izdarīt, tad lieckungs šim maksāšot simtu tūkstošu. Labi, Juris apņēmies.

Nu lieckungs sēdēš savā istabā pie loga un gaidīš, ka nāks Juris. Viņš turēš plinti nagos un noņēmies, kā vie Juris 1īdīs pie loga, tā tūlī šim gāzīs virsū. Bet Juris nu iztaisīš no papīra tēlu, akurāt savā skatā un tādā pašā smagrunā un vienu vakaru dagrūdis pie paša loga, kur lieckungs sēdēš. Lieckungs domāš : nu ir Juris klā, un blaukš! gāzis šim virsū. Juris&127; nogrūdis tēlu zemē un pats noslēpies. Nu lieckungs pagrūdis pa logu galvu un paskatījies: Kā tad, beigts&127; gan! Lieckungs nu ātri vie laukā un aizstiepis Juri pie ābeles un apracis. Kamē lieckungs tēlu racis, tikmē Juris pa tumsu iegāš lielmātes istabā un sacīš šai, lei dodot kreklu. Juris iztaisījies par lielkungu un lielmāte ar šā pavisam nepazinusi.

"Lei jau nu Juram ar tiek tas krekls," sacīš Juris uz lielmātes, "kura dē viņš savu dzīvību atdeva. Es viņu uzmetīšu Juram virsū un abus pie ābeles aprakšu!"

Lielmāte ar novilkusi kreklu no muguras un atdevusi Jurarn, jo šī pa tumsu Juri noturēsi par lielkungu. Ka lieckungs bīš Juri apracis, ta apskatīš drēbes un nagus, vai tik šim kur nav pielipušas asinis. Nu lieckungs uzskatīš, ka šim rokas ar mēslim, jo Juris jau priekšlaikus bīš visus durvju kliņķus nosmērēš ar mēslim, un lieckungs, kā nācis laukā, tā ar pie kliņķa nagus noķēzīš.

Lieckungs aizgāš uz leidaru, kur stāvēsi liela sile, pilla ar ūdeni, un sācis mazgāt rokas. Šis nu rokas nomazgāš gan, bet apukš gredzena saspiedušies mēsli un tos lieckungs nekā nevarēš no gredzena apukšas izmazgāt. Lieckungs pēdīgi novilcis gredzenu, izmazgāš un uzlicis uz siles malas. Ta viņč mazgāš rokas. Pa tam Juris šim piezadzies no muguras puses, nozadzis gredzenu un lieckungs tā nemaz ar nemanīš. Ka lieckungs nomazgāš rokas, ta sācis meklēt gredzenu, bet šā vais uz siles malas nebīš. Lieckungs ar vais nekā dau nemeklēš un nodomāš, ka gredzens būšot laikam silē ievēlies un gan jau šo rīt dabūšot rokā. Nu Juris ar esot beigts un no zagšanas ar vais neesot ko bīties. Lieckungs iegāš istabā un gribēš iet gulēt. Bet nu lielmāte šim sacīsi: ,;Pado man kreklu!"

"Kā, ko tu ar kreklu darīsi?" prasīš lieckungs.

"Kā, vai ta lei es visu nakti bez krekla guļu?"

"Kur ta tu šo liki, kas tev mugurā bija?" prasīš akal lieckungs.

"Tu tak pats man viņu paņēmi," sacīsi lielmāte, "un solījies Juram uzmest virsū un kopā aprakt."

Nu lieckungs sapratis, ka nav labi. Lielmātei krekls pagalam, šim pašam gredzens ar, un nu jāmaksā Juram simtu tūkstošu! Nu Juris šo akal smalki izmozēš. Nu gan ir traki! Bet nu lieckungs noņēmies: kā Juris nāks, tā šo maisā iekšā un uz ezaru prom un slīcinās no. Lieckungs sarunāš kučēru sev palīgā un gaidīš, ka Juris nāks.

Otrā dienā Juris bīš klā, atdevis lielmātei kreklu, lielkungam gredzenu un prasīš vinnēto naudu rokā. Nu lieckungs ar kučēru šo cie un maisā iekšā. Ta maisu regavās un uz ezaru prom. Nu izcirtuši āleņģi un gribēši jau laist iekšā, bet Juris sacīš: "Tā kā tā man ir beigas. Bet man vecās pils mūŗos ir noslēptas lielas bagātības un tās nu nevienc nezinās. Jūs nu gan varējāt aiziet un izņemt."

Nu lieckungs ar palicis jestrs un sācis Juram prašņāt, kur tās bagātības esot. Juris nu stāstīš un meloš kā zirgs. Ka bīš izstāstīš, ta lieckungs ar kučēru zirgā iekšā un uz veco pili prom. Juris palicis tāpat maisā uz ledus guļam.

Pa tādu laicīnu Juris dzirdēš, ka viens brauc. Tas bīš drēbu žīds. Juris nu kliedzis pillā kaklā: "Nevaiga, nevaiga apbērt ar naudu, nevaiga! Man pašam naudas diezgan!"

Žīds sadzirdis. Šis nu Juram klā un saka: mainīšoties! Labi, Juris ar mieru. Žīds izlaidis Juri no maisa un pats ielīdis maisā. Juris iesēdies žīda zirgā un aizbraucis.

Pa tādu laicīnu lieckungs ar kučēru ar bīši klā un pārskaitušies zili melli, ka Juris šos piešmaucis un šim nekādas mantas vecā pilī nebīš. Nu šie tūlī Juri ar visu maisu ielaiduši āleņģī un paši uz māju prom. Tā nu lieckungs noslīcināš Jura vietā žīdu.

Otrā gadā Juris gaidīš, kamē uzsalst ledus, un ta tik vē rādījies vecā pusē. Viņč nu aizbraucis uz ezaru, izcirtis āleņģi, salaistīš žīda drēbes gluži slapas, pat's samērcējies un ta iebraucis lielkunga pagalmā. Viņč nu nevienam nesacīš ne vārdīna un tik žāvis savas slapās drēbēs laukā taisni pret lielkunga logim. Sulainis pirmais pamanīš Juri, skrēš pie lielkunga un sacīš : "Juris ir akal klā!"

Liecknugs no iesākuma neticēš, kā ta Juris varot te būt, ka šis pats Juri ezarā noslīcināš. Bet sulainis sacīš, ka esot un esot Juris. Nu lieckungs gāš skatīties. Kā ta, ir ar Juris! Nu lieckungs saucis Juri iekšā un prasīš, kā šis te ticis. Nu Juris stāstīš, ka šis toreiz esot izkritis ezaram cauri, pavisam citā pasaulē, un gāš varēn jauki. Bet nu šis akal izbraucis no ezara un tagad esot te. Nu lieckungs brīnējies un nevarēš vie Juram izprašņāt, kā tur bīš. Juris nu stāstīš nedzirdētus labumus un lieckungs sācis gūdrēt: labi būtu, ka es ar tur tiktu !Viņč nu prasīš Juram: "Nez, vai es ar tur varu tikt?"

"Vari gan!" sacīš Juris.

Nu lieckungs sagūdrēš, ka šis ar laidīs uz to jauno pasauli. Viņč licis sajūgt zirgus un aizbraucis uz ezaru. Kā nu ticis pie āleņģa, tā drāzis ezarā iekšā. Tā nu šis guļot ezara dibinā varbūt vē šodie.