18. A. 1525 A, B, D. 950. 1537. J. Simenows Dolē, Brīvzemnieka Sborņik, 112. LP, VII, II, 25, 1, 10.

Reiz dzīvojis vecītis ar vecenīti, tiem bija trīs dēli. Vecāko dēlu izmācīja par kurpnieku, otrs arī iestājās pie viena amatnieka, bet jaunāko, Andžu, tēvs nespēja amatā sūtīt. Tomēr Andžus, lai kas, bez amata negrib palikt, aizgāja pats pēc amata aplūkoties.

Iet, iet pa ceļu vien - ieiet mežā, apmaldās. Gan izmeklējas ceļu, bet ne par ko vairs atrast. Beidzot apmanīs tādu teciņu, ies pa to, bet iekļūst vēl dziļāki mežā. Piepēži teciņš gluži izbeidzas un šis nu tā piekusis, ka no kājām krīt nost. Apsēdās drusku un pārdomāja: "Ko nu darīt? Visapkārt akls mežs! - kā ceļu atrast?"

Te beidzot apmanīš nelielā tālumā dūmus kūpam, aiztecēs turp -- ierauga istabiņu: akmeņa mūris visapkārt, dzelzs vārti priekšā. Pieklauvē, iznāk vīrišķis, atslēdz vārtus: ko vajagot? Andža saka: "Vēlējos amatā iestāt."

"Kas tev rādīja ceļu uz šejieni?"

"Apmaldījos un tā atmaldījos šurp."

"Vai nevēlies par mūrnieku būt?"

"Man viena maksa, ja tikai tas ir amats."

Andžus nu palika pie viņa, sāka strādāt. Nu viņi cēla dienu no dienas lielus pagrabus un nostiprināja pagalmu. Drīzā laikā .Andžus mācēja šo amatu teicami. Tikai par vienu lietu viņš brīnījās: nemaz nevarēja izdibināt, kādēļ tas viss te taisāms. Beidzot ierunājies ar saimnieku. Tas atsaka: "To visu izdibināt -tas lai ir amats. Līdz šim tu izmācījies mūrnieka amatā, tagad. ja vēlies, vari arī šinī amatā dabūt mācīties. Šis amats ir zagļu amats."

Andžus atteic : "Man vienalga, ja tikai tas ir amats !"

Tagad nācās Andžam zagt mācīties. Saimnieks ieveda viņu tukšā šķūnī, kur kailas sienas vien bija, nolika pašā čukurā maizi, izģērba Andžu gluži pliku un noteica: "Nu, Andža, līdz rītam nodabū zemē šo maizi, tad dabūsi 30 rubļu, bet ja ne, tad 30 sitieni ar nūju."

To teicis, saimnieks aiziet, aizslēgdams durvis. Gan Andžus izpūlējās, nejaudāja vis maizi nodabūt. Rītā atnāk saimnieks, ierauga: maize stāv augšā uz plaukta. Neko darīt, neko būt - Andžum bija jāsaņem 30 sitieni ar nūju.

Vakarā saimnieks ved šo atkal šķūnī. Bet nu Andžus pa to dienu bija izgudrojis padomu : bija aptinis apakš krekla garu virvi. Saimnieks nebūt neapmanīja, ka Andžum virve. Tiklīdz saimnieks bija aizgājis, Andžus apmeta virvi ap baļķi, uzrāpās, nogāza maizi no plaukta. Rītā atnāk saimnieks - redz: maizes nav vairs plauktā. Nelīdzēja vairs, bija jādod Andžum 30 rubļu.

Tad saimnieks apģērba viņu labās drēbēs, sacīdams : "Klausies, Andžu, rītu zemnieks vedīs vērsi no pilsētas - nozodz viņam to: Ja nozagsi, dabūsi 50 rubļu, ja ne - 50 cirtienus ar nūju."

Andžus aizgāja, izraudzīja derīgu vietu, piekrāva vienu zābaku ar netīrumiem, nolika to ceļa vidū, bet pats paslēpās krūmos, zemnieku gaidīdams. Brauks zemnieks, atbrauc pie zābaka, saka: "Labs zābaks būtu, ja nebūtu nelietis noķēzījis; lai arī tas nekas nebūtu, bet tikpat otra jau nav."

Zemnieks atstāja zābaku un aizbrauca tālāk. Bet nu Andžus aizskrēja ar riņķi zemniekam priekšā, nolika ceļā savu zābaku, tīru, un pats atkal krūmos atpakaļ. Piebrauc zemnieks : "Še tev, te ir otrs zābaks un gluži tīrs; pagaidi, nu jālobj atpakaj pēc tā otra."

Zeunnieks aiztek atpakaļ, atstādams vērsi turpat, bet Andžus to tikai bija gaidījis. Viņš tūliņ no krūmiem ārā, paņem vērsi, savu zābaku un projām uz māju. Pārved vērsi mājā, atdod saimniekam. Nekā darīt - bija jāsamaksā Andžum 50 rubļu.

Saimnieks nu apģērbj viņu atkal labās drēbēs, sacīdams : "Klausies, Andžu, šinīs dienās kronēs ķēniņu. Viņa kroni taisīja ārzemēs. Tagadin to pārveda un pilī cieši vien apsargā. Eji, nozodz kroni! Ja nozagsi, dabūsi 100 rubļu; ja ne - 100 reiz ar koku."

Andžus aizgāja. Noiet uz pili, saka sargiem: "Pie jums atbrauks viens ķēniņš sērst, mani viņš sūtīja jau iepriekš to paziņot jūsu ķēniņam!"

Sargi tūliņ laida viņu iekšā. Šis ieies pilī, pārģērbsies par pils sulaini un ieies lielistabā, kur kroni sargā. Ieiet tur, uzsauc sargiem: "Ķēniņš pavēl jums tūdaļ pie viņa ierasties un man jāpaliek jūsu vietā."

Sargi sarāvās un steidz pie ķēniņa; bet Andžus paņēma kroni, izmuka ārā un projām uz mājām. Pārnāk, atdod salmniekam kroni. Neko darīt - saimniekam bija jādod 100 rubļu viņam.

Tagad saimnieks saka: "Nu, Andžu, zagļa amatu proti gan; iesim kopā pazagt."

Andžus mierā. Aizies šie nakts laikā pie mācītāja, izlauž klēts sienā caurumu, ielien, iznes mantas labi papilnam, aiztaisa caurumu atkal cieti, ka ne pagalam pazīt vairs. Rītā mācītājs ieiet klētī, ierauga: zelta, sudraba nekā vairs. Kur palicis, to Dievs lai zina.

Pēc kāda laika viņi otrreiz apmeklēja mācītāju. apzagdami tādā pašā veidā; tomēr šoreiz mācītājs apmanīja to vietu sienā lika izrakt tur dziļu bedri un pieliet ar darvu. Te atnāks Andžus ar saimnieku trešreiz, izlauzīs agrā;ko caurnmu. Izlauž - līdīs saimnieks pirmais iekšā un tā līdz kaklam darvā; Andžus turpre tim, to redzēdams, pārlēca bedrei pāri, saņēmās labu nesamo un gribēja izraut arī saimnieku laukā, bet nekādā ziņā nevarēja izzvejot šo. Ko nu? Tā saimnieku pamest bija šaubīgi - gandrīz pierāda, tādēļ nogrieza saimniekam galvu, paņēma līdz un palika pats par saimnie&127;ku.

Kungs, zināt dabūjis, ka Andžum tāda izmaņa zagt, lika atsaukt viņu pie sevis. Atnāk, kungs vaicā Andžum: "Dzirdēju, ka tu, Andžu, izmanīgi zodz; dārzā man divi asins suņi; ja tos izzodz, dabūsi 300 rubļu; ja ne, tad tev man šie 300 rubļi jāmaksā."

Labi. Kungs iesūtīja dārzā 12 sargus, lai suņiem pakaļ vien staigātu. Andžus pāriet mājā, liek uzšūt brālim lielu jēlminu ādas maisu, aizies vakarā ar to uz dārzu, lēnītiņām atvērs vārtus, un tad pieklauvēs mazliet. Suņi tūdaļ devās pie vārtiem; bet saoduši jēlo ādu, lien tanī iekšā; bet Andžus aizsien maisu; uz mājām projam. Rītā Andžus nodod kungam maisu: "Še, kungs, tavi asins suņi!"

Kungs pārbrīnījies, samaksāja 300 rubļu. Bet žēl viņam tomēr naudas bija, gribēja kautkā atdabūt atpakaļ, aicināja atkal Andžu. Atnāk Andžus, kungs saka: "Man ir ērzelis stallī, vai vari to nozagt? Ja nozagsi, dabūsi 300 rubļu, ja ne, samaksāsi man 300 rubļu."

Andzus mierā. Kungs liek apsedlot ērzeli un piesiet, liek vienam sargam mugurā kāpt, otram steliņģa galā stāvēt, diviem sargiem iekšpus durvim palikt, diviem ārpus. Andžus pārģērbās par nabagu, vecu noplīsušu, un aiziet uz sitalli. Aiziet pie sargiem, lūdzas nakti pārgulēt. Iesākumā šie gan negrib vēlēt, bet vēlāk apžēlosies par vecīti, ielaidīs tukšā steliņģī. Par tādu labumu viņš pacienā viņus ar brandvīnu; bet tur bija klāt miega zāles. Drīzi vien šie krāc jau. Andžus nu nosēdināja sargu ar visiem sedliem uz steliņga malas, atraisīja ērzeli, atslēdza durvis, izveda ērzeli, aizslēdza durvis un aizjāja uz mājām. Rītā kungs aiziet skatīties: sargi stāv pie durvim, kā vakar nolikti. Ieiet stallī - sargs steliņga malā uzmožas, un domādams, ka ērzelis vēl apakš 'kājām tramdas - sauc: "Tpr! tpr!" Andžus atkal nopelnīja 300 rubļu.

Nu kungs aicināja Andžu trešo reizi. Atnāk -- kungs saka: "Klausies, Anžu, manai sievai ir gredzens, to viņa nekad nost nemauc. Vai vari to nozagt? Ja nozodz, dabūsi 300 rubļu, ja ne maksāsi man tikpat daudz."

Labi. Vakarā Andžus iezogas kundzes guļamā istabā un noslēpjas pagultē. Kundze ienāk, noģērbjas un liekas gulēt. Kad bija iemigusi, viņš izlien no pagultes, pamodina kundzi un čukst: "Dzirdi, dod savu gredzenu, uzmaukšu savā pirkstā - man bail, ka Andžus tev nenozog."

Šī pusmiegā domā: tas jau pats kungs - mauc nost, atdod gredzenu un guļ atkal; bet Andžus aziet itkā nekas nebūtu noticis. Rītā Andžus atnāk pie kunga un rāda gredzenu, Tas brīnās kā traks, bet neko darīt - aizmaksāja Andžum 300 rubļu.

Tomēr kungs par varu gribētu savu naudu atdabūt. Viņš ataicina atkal Andžu un saka tā: "Tagad, Andžu, rīkošu dzīres; daudz viesu būs, bet vienā viesu istabas kaktā nolikšu dukātus, ja tos nozagsi, dukāti pieder tev, ja nenozagsi, tad atdosi man tik daudz naudas, cik kaktā bijis."

Andžus mierā. Noteiktā dienā sabrauca pulka viesu; viens no tiem bija tirā zeltā, ar diviem sulaiņiem un sešiem zirgiem. Kad visi bija saradušies viesu istabā, tad kungs sacīja: "Ja manat, kā kāds uz zemi liecas, tad tādam pa kaklu."

Bet šis svešais kungs bija pats Andžus ar saviem brāļiem. Vienam brālim viņš licis pēdu apakšas notraipīt ar piķi un tādiem zābakiem, lai tikai tad nu staigā pa dukātiem; ja diezgan dukātu bija pielipuši pēdu apakšām, tad atdeva tos zābakus trešam brālilm un uzvilka atkal citus, tādus pašus aptraipītus. Tādā ziņā viņš drīzi vien visnxs dukātus sazagās. Andžus nu bija bagāts, bet kungs bija palicis bez graša.

Kundze to zināt dabūjusi, aiz skaudības saslima un noimira. Andžus nu sagudroja savus jokus, Aiziet nakti uz kapsētu, izrok kundzi, pārstiepj uz aitu kūti, noliek kaktā, ieliek vienā rokā zobenu, otrā cirvi, bet aitām visām nogriež galvas. Rītā aizies uz kūti - redz : kundze nomaitājusi visas avis un pati tup kaktlā. Kungs liek nelaiķi uz kapiem vest atpakaļ, bet neviens neiedrošinās klā&127; kerties. Beidzot taču laimējās izdabūt no rokas zobenu, cirvi un uz kapsētu aizvest. Bet lai atkal negrieztos atpakaļ, tad ieguldināja uz acim kapā.

Bet otrā rītā atrada nelaiķi govju kūtī, bija apkāvusi govis. Atkal aizveda uz kapsētu, ieguldīja uz acim un piepulķoja vēl ar puļķi klāt.

Tomēr ir tas nelīdzēja - otrā rītā atrada kundzi zirgu staļļa kaktā, bija apkāvusi zirgus ; ķēvi ar kumeļu vien bija pametusi dzīvu. Kungs lika apsedlot ķēvi um aizgāja, nevarēdams izprātot, kāpēc nelaiķe viņu tā izpostījusi.

Pa tam kučērs gāja kumeļu kopt. Atvēris durvis, ierauga: kume]ā sēž kundze ar zobinu un cirvi rakā. Tas izbīlēs nokrīt gar zemi, bet kumeļš šim pāri un, ko tikai māk, ķēvei pakaļ. Kungs paskatās atpakaļ, ierauga: kundze kumeļā poš pakaļ, bet priekšā ir ezers. Neko darīt, grūda ezerā iekšā ar visu ķēvi, bet kumeļš pakaļ. Tur tad visi apslīka, bet Andžum palika muiža un nauda. Tas nu dzīvoja zaļi.