19. A. 1525 A. 1535. A. Smagars Līksnas pag.

Vīnam tāvam bejis dāls, tāvs prasījis dālam, kaidu dorbu viņš vālas. Dāls soka, ka šis byušūt zaglis. Pajēmis maizes kukuli, dāls aizguoja uz mežu par zagli muocītūs. Maizes kukuli viņš nūlyka uz calma un pats pamozom leida kluot, te nu vīnas puses, te nu ūtras puses. Pa ceļu brauc kungs, īraudzījis puiku, viņš prosa: "Kai tevi sauc un kū tu dori?"

Puika atbild: "Mani sauc Kļimku, es muocūs par zagli."

Kungs nyu pīsoka Kļimkai, lai viņš nūzūg nu kunga divus vēršus, ar kurim kunga struodnīks ar Kļimka apskotuos, kur atrūnas vērši. Izzynuojis, ka struodnīks ar vēršim ar mežmolā, Kļimka aizīt mežā un suoc klīgt vysā koklā.

Struodnīks dūduos uz turīni, nu kurīnes atskon trūksnis. Bet Kļimka skrīn bļaudams arvīn tuoļuok mežā īkšā. Beidzūt viņš ar leikumu dūduos uz vēršim, nūzūg obus vēršus, nivīna napamonīts.

Tagad kungs pavēļ nūzagt vysus viņa zyrgus. Kļimka apjēmuos nūzagt. Kungs ap vysu zyrgu kūti apstota sorgus un zyrgam uz muguras uzsādynoj arī vīnu sorgu, lai tur zyrgu aiz povadim. Kļimka puortaisuos par žydu, kurs puordūd šņabi. Vokorā Kļimka brauc gar zyrgu kūti un īveļ šņabja bucu gruovī. Pats suoc klīgt ļaudis, lai paleidz bucu nu gruova dobyut uorā. Sorgi aizīt un īceļ bucu rotūs. Bet Kļimka par tū viņim īlaiž vīnu spaiņi šņabja. Sorgi lobi vīn īdzer un dreiž aizmīg, jo šņabjam beja kluot pījauktas mīga zuoles. Kļimka nyu īt kūtī, nūceļ sorgus nu zyrgim, uzsādynoj uz maisa un aizvad zyrgus, nivīna sorga napamonīts.

Nu reita kungs skrīn uz kūti, voi Kļimka byus zyrgu nūzadzis. Nūguojis kūtī, viņš redz vysus sorgus guļūt. Viņš viņus uzmūdynoj un stipri saruoj, ka nav nūkēruši zagļa. Kļimka atīt uz muižu, kungs prosa: "Kur liki zyrgu?"

"Puordevu žydam," soka Kļimka. Tagad kungs uzdūd nūzagt viņa naudas skreini. Kļimka arī apjemuos nūzagt. Kungs tagad paņem blisi un stuov pi naudas kastes. Bet Kļimka aizīt uz kopsātu, izrūk tur myrūņi, un atnas uz muižu. Vokorā Kļimka pīslīn myrūņi pī kunga lūga. Kungs tyuliņ izšauj un myrūnis nūguožās. Kungs prīcīgs skrīn uorā, bet Klimka pa tū laiku ustabā īškā, naudas kasti zam paduses un prūm. Kungs nyu redz, ka Kļimka viņu ir apmuonējis, pavēļ nūķert Kļimku, ībuozt maisā un pakuort kūkā. Kunga struodnīki nūķer Kļimku ībouž maisā, aizvad uz mežu un pakar kūkā.

Pēc kaida laika pa ceļu brauc žyds, īraudzījis maisu, viņš īt kluot un dzierd, ka maisā runoj : "Ni rakstīt ni lasīt naprūtu, bet par kēniņu ceļ."

Žyds soka: "Es rakstīt un lasīt prūtu, bet mani par kēniņu naceļ!"

"Līn tik šimā maisā, jo dreiz ļaudis ceļs tevi par ķēniņu," Kļimka soka. Žyds ar mīru, tyuleņ īlīn maisā īškā.

Bet Kļimka brauc uz muojom ar zyrgu un pylnu vazmu žyda preču. Kungs redz, kas par laimi Kļimkam, prosa lai Kļimka viņu arī nūnas un pakar tymā kūkā, kur viņš karuojīs. Kļimka ībuož kungu maisā, nūnas viņu uz tilta un īsvīž upē īškā, kur kungs nūsleikst. Bet Klimka pajem vysu kunga montu un dzeivoj laimīgi.