20. A. 1525 A, D. 1536 V. Krieviņš no 65 g. vecās Annas Krūzes Daugmales pagastā.

Vienam tēvam bijis viens dēls Ansis vārdā. Ansis bijis slinks palaidnieks un nav nemaz klausījis tēvu. Tēvs uz Ansi reiz ļoti noskaities un tāpēc vedis to uz mežu, lai tur viņu atstātu. Tēvs, pa mežu ar dēlu iedams, apmaldījies arī pats un uzgājis , mežā zagļu māju. Zagļi tēvam prasījuši: "Kur jūs abi ejat?"

Tēvs atteicis: "Mans dēls ir ļoti slinks un tāpēc to vedu uz mežu, lai tur atstātu, bet abi divi apmaldījāmies."

Zagļi prasījuši: "Nu, nododiet savu dēlu pie mums amatā."

Tēvs prasījis: "Kāds amats tad jums ir?"

Šie atbildējuši: "Zagļu amats!"

Tēvs teicis : "Nu labi, es atstāju savu dēlu pie jums uz trīs gadiem amatā, bet izmāciet tikai to amatu viņam labi!"

Zagļi iedevuši tēvam sieku naudas un parādījuši ceļu uz mājām. Tēvs aizgājis arī mājās un varējis dzīvot laimīgi. Zagļi Ansim tūliņ iedevuši zagļu uzvalku un arī zelta pulksteni, par ko viņš vareni priecājies. Tagad zagļi Ansi aizveduši uz kādu ceļu un parādījuši vienu kungu, kas steidzīgi devies pa ceļu projām. Zagļi teikuši: "Ansi, pirmais darbs tev ir tāds: tev jānozog šim kungam no muguras svārki."

Ansis atteicis, tas man nav nekas, un aizsteidzies kungam ar līkumu priekšā. Zagļi palikuši krūmos skatīties, kā Ansis to lietu izdarīs. Ansis aizsteidzies pie kādas bedres pašā ceļa malā, kur bijis ūdens. Ansis paņēmis spīdošu naudas gabalu un iemetis ūdenī, bet pats noslēpies. Naudas gabals saulē ļoti mirdzējis. Kungs pienācis pie bedres. ieraudzījis spīdošu naudas gabalu un gribējis to tūliņ no ūdens izvilkt, bet nav varējis, jo svārku piedurknes mērcējušās ūdenī. Viņš novilcis svārkus, nolicis tos ceļa malā nu tad liecies bedrē pēc naudas. Bet kamēr šis vilcis naudu no bedres ārā, tikmēr Ansis paņēmis viņa svārkus un aizbēdzis. Kungs naudu izvilcis, gribējis vilkt svārkus mugurā, bet nav tos atradis un tāpēc bijis jāiet mājās bez svārkiem ar naudu vien.

Ansis aizgājis pie zagļiem, kas to par apķērību ļoti uzslavējuši. Zagļi teikuši: "Nākošais darbs tev ir šāds. Tev viens pats auns jānozog un jāpārdod vienam pašām cilvēkam trīs reizes."

Ansis aizgājis atkal uz kādu ceļu, bet zagļi līduši pa krūmiem tam pakaļ un skatījušies, kā Ansis zags to aunu. Pa ceļu braucis viens vīrs no tirgus un vedis aunu. Ansis, to redzēdams, aizstei dzies labu gabalu pa ceļu uz priekšu, tur viņš ielicis mēslus pulksteņa kapselī un nolicis uz ceļa, bet labu gabalu tālāk pašu pulksteni. Drīz vīrs piebraucis pie pulksteņa kapseles un sācis to apskatīt, bet kad atradis to netīru, tad nosviedis kapseli zemē, nospļāvies un braucis tālāk. Pabraucis gabalu tālāk, viņš ieraudzījis elta pulksteni. Nu viņš domājis: "Vajadzēja gan paņemt to netīro kapseli, tad man būtu tagad pulkstens ar visu kapseli." Vīrs apturējis zirgu un skrējis atpakaļ, pēc pulksteņa kapseles. Kamēr šis skrējis pēc kapseles, tikmēr Ansis paņēmis vīram no ratiem aunu un arī savu pulksteni un iebēdzis mežā. Vīrs atnācis ar kapseli, ieraudzījis, ka auna vairs nav, nospļāvies, iemetis kapseli grāvī, griezis zirgu atpakaļ un braucis atkal uz tirgu.

Ancis visu to noskatījies un aizsteidzies žigli ar aunu vīram uz tirgus priekšā. Vīrs arī aunu no Anša atkal nopircis un braucis mājās. Ansis aizsteidzies atkal vīram uz ceļa priekšā un nolicis uz ceļa netīru zābaku, bet gabalu tālāk viņš nolicis otru tīru zābaku. Vīrs piebraucis pie netīrā zābaka, apskatījis to, bet redzēdams, ka tas netīrs, nav ņēmis un braucis tālāk. Pabraucis kādu gabalu viņš ieraudzījis tīro zābaku un nu atkal nožēlojis, ka nav paņēmis netīro zābaku, jo tad viņam būtu bijis vesels pāris zābaku ko valkāt. Viņš apturējis zirgu un steidzies atpakaļ pēc netīrā zābaka, bet kamēr šis projām, tikmēr Ansis paņēmis vīram no ratiem aunu un arī savu zābaku un aizsteidzies atkal uz mežu skatīties, ko vīrs atnācis darīs. Vīrs drīzi arī atnācis un ieraudzījis, ka nav vairs ne auna, ne zābaka. Viņš nospļāvies, iemetis netīro zābaku grāvī, griezis zirgu apkārt un braucis atkal uz tirgu. Ansis aizsteidzies atkal ar aunu vīram uz tirgus priekšā un vīrs atkal no viņa aunu nopircis.

Vīrs braucis atkal ar aunu uz mājām, bet Ansis skrējis gar ceļmalu pa mežu un brēcis "mē - mē". Vīrs domājis, ka tur ir viņa aizbēgušie divi auni, un tāpēc meties tiem mežā pakaļ, bet Ansis tik skrējis blēdams arvienu dziļāki mežā, līdz vīru apmaldinājis; tad ar līkumu aizskrējis pie vīra ratiem un izrāvis no tiem aunu. Vīrs beidzot atradis ceļu un atnācis pie ratiem, bet redzējis, ka auns atkal ir pazudis. Viņš bez auna nav drīkstējis mājās braukt un tāpēc braucis atkal atpakaļ uz tirgu. Ansis aizsteidzies tam atkal ar aunu priekšā un to tam pārdevis. Tā viņam izdevies viņa otrs darbs. Nu steidzies pie zagļiem. Zagļi viņu atkal ļoti uzslavējuši un teikuši: "Tu savu amatu labi māki, ej nu mājās, jo trīs gadi arī ir jau cauri."

Ansis gājis arī no zagļiem projām. Mājās nākdams, viņš gājis garām gar sava kunga muižu un redzējis, ka kungs sēž uz būšlāgiem. Viņš uzsaucis: "Labvakar, kungs!"

Kungs atbildējis : "Labvakar, labvakar, bet kas tu tāds esi?" Šis atbildējis: "Ansis!"

"Kur tu biji?"

"Es biju amatu mācīties!" "Kādu amatu tad tu iemācījies?" "Zagļa amatu!"

"Nu labi, nāc šurpu, es tev ko teikšu. Vai tu vari nozagt manai lielmātei kreklu no muguras?"

Ansis teicis : "Tas man nav nekas, liksim tikai divdesmitpiecus daldeŗus galdā." Kungs samaksājis Ansim divdesmit piecus dalderus.

Ansis pa pakrēsli ielīdis lielmātes guļamistabā un apgūlies lielmātes pagultē. Nakti, kad lielmāte bijusi aizmigusi, Ansis paņēmis rauga pudeli un ielējis to lielmātei kreklā. Lielmāte pamodusies un domājusi: viņa kreklu ir pieķēzījusi, tāpēc to novilkusi no muguras un iemetusi to pagultē, Ansim taisni rokās. Ansis paņēmis kreklu un izgājis ārā. No rīta kungs Ansim prasījis : "Nu, vai nozagi kreklu?"

Ansis atbildējis: "Nozagu gan, bet viņš ir netīrs."

Kungs atteicis : "Tas nekas, bet vai tu vari man izzagt no staļļa ērzeli?"

Ansis atteicis : "Tas man nav nekas, tikai liksim atkal divdesmit piecus daildeŗus galdā."

Kungs samaksājis tūliņ divdesmit piecus dalderus un Ansis aizgājis. Kungs nostādījis sulaini pie staļļa durvim uz vakti, bet kučieru uzsēdinājis ērzelim mugurā. Kungs vaktniekam teicis: "Uzpasējiet ērzeli labi, jo šonakt nāks Ansis un viņu zags."

Ansis pārģērbies par lielkungu, nopircis šņabi un tam piejaucis klāt miega zāles un ar to piedzirdījis sulaini un kučieru. Naktī abi vaktnieki bijuši aizmiguši. Ansis paņēmis kučieru ērzelim no muguras un uzsēdinājis to uz steliņģa koka. Tā viņš viegli varējis nozagt ērzeli. No rīta kungs gājis uz stalli un redzējis, ka ērzeļa vairs nav un kučiers sēž uz steliņģa koka. Viņš sācis kučieru celt augšā, bet tas tik spārdījies un kliedzis: "Tprū, tprū!" jo domājis, ka viņš sēž vēl ērzelim mugurā. Drīzi atvedis Ansis nozagto ērzeli. Nu kungs teicis: "Vai tu varētu nozagt manu ķēržu suni?"

Ansis atbildējis: Man tas nav nekas, bet lieciet tikai divdesmit piecus daldeŗus galdā."

Kungs samaksājis Ansim divdesmit piecus daldeŗus un Ansis aizgājis. Nakti Ansis iztaisījis muižas sētā caurumu un cauruma priekšā piekāris lielu ādas maisu, pēc tam viņš suni sācis kaitināt un suns ar spēku iedrāzies maisā. Ansis sagrābis ādas maisu un aizsējis tam galu ciet. Tā nu viņš varējis suni nest kur grib.

No rīta Ansis atnesis kungam ķēržu suni ar visu ādas maisu. Nu kungs teicis : "Vai tu varētu nozagt man ēdot pusdienas no galda?

Ansis atteicis : "Man tas nav nekas, lieciet tikai divdesmit piecus dalderus galdā."

Kungs samaksājis Ansim divdesmit piecus daldeŗus un teicis, lai viņam labi izdodoties, jo uz pusdienām pie viņa būšot arī mācītājs.

Bijusi svētdienas diena un pie kunga ieradies mācītājs. Drīzi pienākusi pusdiena un kalpone salikusi uz galda visu ēdamo un aicinājusi kungu kā arī mācītāju ēst. Kungs tūliņ ienācis, jo bijis bail, ka Ansis nenozog pusdienas. Pa tam Ansis kunga rijai par mazu gabaliņu aplicis riņķī apkārt salmus un tiem pielaidis uguni. Salmi sākuši degt, un no tiem cēlušies briesmīgi kupli dūmi. Sulainis ieraudzījis uguni un dūmus apkārt rijai, ieskrējis pie kunga un kliedzis: "Rija deg, rija deg!"

Visi izbijušies un izskrējuši ārā skatīties, kā tā rija deg. Kamēr visi ārā skatījušies riju, tikmēr Ansis nokrāmējis no galda visu ēdienu, ieslēdzis to skapjos un atslēgas noglabājis. Kad ienācis kungs ar mācītāju istabā, tad vairs nebijis nekā uz galda ko ēst. Kungs gan tūliņ zinājis, kas viņu mānījis ar rijas dedzināšanu, un kas nokrāmējis galdu. Mācītājs tapis uz kunga dusmīgs, ka kungs jaujot sevi tā iznerroties. Drīzi Ansis atnācis atkal pie kunga. Kungs viņu atkal uzslavējis un teicis: "Es tev maksāšu piecdesmit dalderus, bet iznerro tu to mācītāju."

"Jā, kungs, mācītājs šonakt būs pie jums apakšbiksēs un šlāprakā un tā liekā nauda, ko viņš cilvēkiem ir krāpis, būs viņam līdzi."

Ansis aizgājis uz upīti un pievēžojis veselu sieku ar vēžiem. Viņš nopircis arī labi daudz svecītes un nakti ar vēžiem un svecītēm aizgājis uz baznīcu. Svecītes viņš aizdedzinājis un tad tās uzlipinājis vēžiem uz ļipām un vēžus palaidis baznīcā vaļā. Pats viņš pārģērbies par eņģeli un sācis baznīcā zvanīt. Drīzi atskrējis uz baznīcu mācītājs un ieraudzījis balto eņģeli zvanot, par ko mācītājs ļoti nobaidījies. Eņģelis uzkliedzis mācītājam: "Tā kā tu izmaksā visiem strādniekiem parādus šinī pašā naktī. Kam tu esi desmit daldeŗus parādā, tam izmaksā divdesmit, un kam tu esi divdesmit dalderus parādā, tam izmaksā trīsdesmit daldeŗus un ar visu lielo naudu ierodies drīzā laikā baznīcā. Tev šinī naktī ar miesu un dvēseli jābūt debesīs."

Mācītājs ieraudzījis svecītes pa zemi kustamies un izbijies teicis: "Kas tad tie tādi?"

Eņģelis uzkliedzis: "Tu vēl drīksti te runāt! Tās ir tās nekristītās dvēseles! Taisies, kā tieci prom un atpakaļ! Tev jātiek šonakti debesīs. Tev jāiet cauri caur deviņiem padebešiem."

Mācītājs bijis drīzi no baznīcas projām un drīzi atpakaļ ar visu lieko naudu. Eņģelis mācītājam noteicis : "Tev nav brīv kliegt, vai tev iet grūti, vai lēti. Lien tagad šinī ādas masā, tad es tevi nesīšu uz debesim."

Mācītājs ielīdis maisā, un Ansis! aizsējis maisam galu cieti. Ansis aiznesis un iesviedis mācītāju zosu kūtī. Zosis tikai situšas

ar spārniem un kliegušas: "Gāgā, gāgā!" bet mācītājs sācis kliegt: "Nelauz manus vecus kauliņus."

Ansis teicis: "Klusi, klusi, tā ir pirmā padebess, tūliņ tu tiksi debesīs!"

Nu Ansis ienesis mācītāju ar maisu pie kunga ķēķī un pakāris to pie griestiem. No rīta kalpone gājusi ķēķī un ieraudzījusi maisu karājamies pie griestiem. Kalpone paņēmusi slotas kātu un ar to sākusi maisu dauzīt. Mācītājs sācis kliegt: "Vai, vai, nedauzi manus vecus kauliņus!"

Kalpone izbijusies un izbēgusi no ķēķa laukā, bet mācītājs palicis kliedzot.

No rīta Ansis paņēmis mācītāju ar maisu un ienesis pie kunga teikdams: "Te, cienīgs lielskungs, viņš ir apakšbiksēs un šlāprakā un tā liekā nauda arī viņam ir līdzi."

Ansis izkratījis mācītāju no maisa ārā. Mācītājs nodauzīts, nokaunējies un izbijies paķēris cepurīti un aizskrējis uz savu māju. Nu kungs teicis: "Tu, Ansi, man labs esi bijis, tāpēc es tevi iecelšu savā muižā pa vagari. Es pats gribu kaut kur izreizot un tev būs jāpaliek te un jāuzrauga muiža. Es tev nododu visas atslēgas. Kad rudeni viss bijis labi paaudzis, tad kungs sarīkojis strādniekiem dzīres. Kungs gribējis zināt, ko strādnieki par viņu runā. Viņš ienesis dzīru istabā palielu lādi, kurā iegūlusies iekšā lielmāte, bet to neviens nav zinājis. Lai lielmāte nenoslāptu, tad vāku atstāja ar mazu šķirbiņu vaļā, pa kurieni ieplūst gaisam. Ansis to visu tomēr noskatījies un dzīŗu vakarā vāku aizspiedis ciet. Lielmāte kastē noslāpusi.

No rīta kungs licis iznest kasti no dzīŗu istabas ārā. Kungs nu gribējis izlaist lielmāti, kā neviens neredz, no kastes ārā, bet tā nemaz nav cēlusies augšā. Nu kungs redzējis, ka lielmāte noslāpusi. Kungs nav teicis, ka lielmāte noslāpusi, bet teicis, ka lielmāte nomirusi. Kad nakti kungs gulējis, tad Ansis paņēmis lielmātes līķi un nostādījis lielkunga istabas durvīs. Kā lielskungs gājis nakti ārā, tā lielmāte uzkritusi lielkungam virsū. Kungs ļoti nobijies, jo domājis, ka mirusī lielmāte staigā apkārt. Viņš no rīta teicis Ansim, lai tas gādājot, kā lielmāte nestaigājot vairs apkārt. Ansis lielmāti paglabājis, bet pa nakti atkal to paņēmis un nostādījis kungam pie gultas. Kā nu kungs nakti cēlies augšā, tā lielmāte uzkritusi tam atkal virsū un piespiedusi to pie gultas. Kungs gribējis sākt kliegt, bet aiz bailēm nav varējis pakliegt. Ar lielām mokām viņš izšmucis lielmātei no apakšas ārā un izbēdzis no istabas laukā. No rīta viņš lūdzies atkal Ansi, vai šis nevarot to lielmāti apglabāt. Ansis arī labprāt to apņēmies padarīt. Viņš pa dienu paglabājis lielmāti gubenī salmos, bet nakti, kad kungs bijis aizmidzis; to uzguldījis kungam virsū un lielmātes rokas aplicis kungam ap kaklu. Kungs pamodies pamanījis, ka lielmāte guļ viņam virsū un žņaudz nost. Viņš ar troksni nogrūdis lielmāti zemē un izskrējis kliegdams no istabas ārā. No rīta viņš bijis uz Anša ļoti dusmīgs un teicis: "Ja tu negādāsi, ka lielmāte nestaigā apkārt, tad es tevi atlaidīšu no vagaŗa vietas."

Ansis nu apņēmies visādā ziņā lielmāti apglabāt. Viņš šoreiz apracis arī lielmāti zemē. Nu kungs bijis ar viņu atkal labos prātos. Nākošā rītā kungs sataisījis visu kārtībā un ar kučieru braucis reizot. Ratos iejūguši jauno ķēvi, kuŗai bijis jau paliels kumeļš. Kungs un kučiers abi aizbraukuši, bet kumeļu atstājuši mājās. Ansis izracis no zemes lielmāti, uzsējis to kumeļam mugurā, lielmātei rokās ielicis lielu dunci un tad kumeļu palaidis lielkungam pakaļ. Kumeļš dzinies ķēvei pakaļ ar visu lielmāti. Kučiers, paskatījies atpakaļ un ieraudzījis lielmāti jājam, iesaucies : "Lielmāte dzenas mums jāšus pakaļ! Rokā viņai ir liels duncis!"

Viņi pašlaik braukuši gar ezera malu un tāpēc lielskungs uzsaucis: "Griez zirgu ezerā, griez, lai varam izglābties!"

Bet kumeļš ar visu lielmāti skrējis ķēvei ezerā pakaļ un tur viņi visi noslīkuši. Tagad Ansis atvedis uz muižu savu sievu un dzīvojuši laimīgi.