l. A. 1525 B. Freimaņu Jānis Kr. Bērzniekos. Jkr. 64, 35.

Reiz bija vienam saimniekam ļoti gudrs un uzticams suns

saukts Brikus. Istabā tas nemaz nenāca - ārā vien uzturējās un par velti tas jau nekad nerēja. Cik dažu labu reizi uzmodināja Brikus saimnieku no miega riedams; kad kādi nakts blandoņi viņam gribēja ko nokrampēt. Tam pašam saimniekam bija arī puisis, Ansis vārdā. Nevarēja jau par viņu sūdzēties, ka tas būtu slinks darbā, bet citā ziņā bija tas pagalam nevaldāms : bija kur krogū kāds izrīkojums - Ansim jau vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi kopā jauktos. Vēl tas būtu pieciešams, ja Ansis viens pats būtu gājis un nebūtu Briku līdzi ņēmis, lai gan to saimnieks viņam bija cieti aizliedzis. Pa kādiem ziemas svētkiem saimnieki aizbrauca pie radiem, bet Ansis nolaidās danču bērnos ar Briku līdz. Krogā nu viņš uzdzīvoja, ka tik putēja vien, un nemaz nelūkoja pēc Brikus un tad nu Brikus bija savu ceļu ņēmis un pazudis. Saimnieks, mājās pārnācis, Briku vairs neatradis dabū zināt, ka Ansis vainīgs. Viņš palika dusmīgs un noteica, ka Ansim jauna gada naktī mājas jāsargā suņa vietā. Ansis par tādu lielu netaisnību ļoti sapiktojās, nogāja uz mežu, kur zināja zagļu mājas, izstāstīja zagļiem, ka jauna gada naktī viņam jābūt par suni un ka nu laiks ko krietnu ķert. Jauna gada naktī lika saimnieks Ansim ārā iet un mājas sargāt; bet zagi jūdza zirgus, piebrauca pie klēts un jau atlauza durvis. Ansis nogāja pie kambaŗa loga un rēja pa suniski: "Vau, vau, vau - lauž. lauž, lauž!"

Kad zagļi kŗāva mantu iekšā, tad Ansis atkal rēja: "Vau, vau, vau - krau, krau, krau!"

Kad zagļi bija vezumus piekŗāvuši un brauca projām, tad viņš atkal rēja: "Vau, vau, vau - brauc, brauc, brauc!"

Saimnieks un saimniece, gultā gulēdami, smējās vien par Anša jokiem. Bet no rīta saimnieks atrada klēti tukšu un sauca pēc Anša, kas bija ielīdis gulēt salmu kaudzē. Ansis nāca saimniekam pretī četrrāpus riedams : "Vau, vau, vau!" Saimnieks prasīja: kālab viņš nav mājas apsargājis?"

"Kā nu ne! vai nesacīju, ka lauž, ka krauj, ka brauc?"

Saimnieks redzēdams, ka pie Anša nevarēs pietikt, atlaida viņu, teikdams: "Jāpriecājas par tādiem uzticamiem māju sargiem! Ej nu otram māju sargam pakaļ!"