Meistara zaglis zog vērsi.

2. A. 1525 D. A. Vaļminska Līksnā, J. Rupjā kr.

Dzeivuoja divi bruoļi. Vīns beja boguots, ūtrs bednys (nabags). Boguotajam bruoļam nabeja bārnu, bet bednajam beja treis dāli. Boguotais beja lels zaglis.

Vīnu raizi boguotais soka bednajam bruoļam: "Dūd maņ vīnu dālu, kurs ir vacuoks, es jū jemšu par audzēkni."

Tod bednais bruoļs soka: "Jem, ka tev tuo īsavajadzēja." Boguotais atvede vacuokū dālu da sovai sātai, paturēja kaidu nedeļi ap(v)ylka jū ar skaistam drēbem un vaicoj: "Kas ir mežā?"

Tys puiškins soka, ka mežā ir vysaidi kūki, zvēri. Bet dzjadzka soka, ka vēļ ir nazkas mežā, bet tys puika nazynova, kas vēļ var byut. Tad dzjadzka soka jam: "Ej da sātai." Jis aizguoja.

Tūraiz boguotais vēļ aizguoja da bruoļam un soka: "Dūd man vidējū dālu!"

Bednais soka: "Jem!"

Boguotais videjū dālu atvad da sātai, apvalk jū ar skaistom drēbam ,patur nedēļi un vaicoj: "Kas ir mežā?"

Tys soka, ka vysaidi zvēri, kūki. Tod dzjadzka soka: "Kas vēļ ir mežā?"

Tys ko nazyna, tad nasoka nikuo.

"Ej da sātai, ka tu nazyni." Jis aizīt da sātai.

Por nagaru laiku boguotais otkon aizīt da bruoļam un soka: "Dūd man pošu jaunuokū dālu!"

Tys atldūd. Boguotais bruoļs atvad jaunuokū dālu da sātai, apvalk jū ar skaistom drēbe&127;m un vaicoj : "Kas ir mežā?"

Tys soka: "Ir daudz vysaidu zvēru, kūku un vot, kas, dzjadzīt, ir vēļ - zagļi."

Tod dzjadzka soka jam : "Vot, tu tagad esi muns dāls, tu dadūmovi, ka es mežā dzeivuoju. Īsim obi tagad uz mežu dzeivuot, zagsim."

Jī dzeivoj, dzeivoj ilgu laiku mežā, dabuoj kur kū nūzagt un apād obi. Vīnu raizi dzjadzka soka jam: "Vot, byus pīktdīnas dīna un daudzi kas vess da gorodai (pilsētai) teļus, ka tu izmuonēsi nu kalda cylvāka teļu, tod es tevi turēšu, a ka nē, tod īsi pa ceļu."

Pīktdīnas dīnā jaunuokais bruoļs aizīt uz ceļa un gaida. Jam beja mozi zuobaceņi. Brauc cylvāks, jis aizskrīn pa ceļu prīškā, nūsvīž vīnu zuobaceņu, a pats atsagulst kur nabejs molā un verās, kas nūtiks. Tys cylvāks pajem tū zuobaceņi, pasaveŗ un nūsvīž otkon zemē. Tys puika paker tū zuobaceņu, aizskrīn tuoļi prīškā un nūsvīž, a pots atsagulst ceļa molā un verās, kas te nūtiks. Brauc tys cylvāks. Uz ceļa bija jam prīškā lels tylts, jis rzkuop nu rotu, dasīn zyrgu pi tylta, pajem tū zuobaceņu un skrīn pēc tuo, kurū jis pakaļē pamete. A puika šitys, radzādams, ka tys cylvāks aizskrēja zuobaceņam pakaļ, jis tyulet daskrīn pi rotu, paker tū teļu, nūnas bīzūs elikšņūs, nūcārt ar ciervi teļam golvu, gaļu nūgloboj kryumūs un teļa golvu izmauc uz mīta, nūnas da tai upītei, kuŗa caur tū ceļu tecēja, un īsprauž iz vyds, a pats nūīt, pajem gaļu un aiznas da dzjadzkai.

Tys cylvāks atguojis da zyrgam, teļa naatroda, jis aizbrauce da gorodai. Dzjadzka beja leidz tam laikam lobs ar bruoļa dālu, cykom gaļi apēde, tūlaik soka tam puikai: "Te ir natuoļ vīna boguota muiža, juo tu jū apzagsi, tad es tevi turēšu par dālu, a juo tu tū napadarēsi, te tevi padzeišu."

Bruoļa dāls apsajem, ka jis tū izdarēs. Un vīnu vokor lelā

kažukā apsamaucs, īīt muižā, apsaver vysys molu maleņis, īīt ustobā, kažūka apakli aizmaucs, tik acs vīn speid. Muižys kungs sēd pi golda un skaita gazetu (laikrakstu). Bruoļa dāls prosa nu kunga, lai dūd jam vysys atslāgus. Kungs nūsavārdams uz jū, dūmuoja, ka te juo kučars, pasacēja, ka uz vadža pakuortis.

Tys pajēms atslāgus, aizīt, atslādz staļļus, pajam skaistūs zyrgus, aizjūdz skaistuos lineikuos, dabrauc pi klēts, pajam skaistys drēbis uņ daudz kuo cyta, aizslādz un aiznas atslāgus da kungam, kur jis beja pajēmis. Pots aizbrauc da mežam. Jī obi ar dzjadzi izadola vysu montu, tik vīna skaista paļta (mēbelis), palīk, i navar nikuo nūsprīst, kam lai tei pīdar!"

Vot puika soka: "Es īšu da tam kungam, jis man pascīs, kam jei pīdar, vai tev, vai ;maņ."

Vot, jis īīt kunga ustobā un soka: "Es dzierdēju, ka zagļi vakar apzoguši jyusu muižu. Jī izzoguši daudz visaida monta un izadalēja vysu. Vīna skaista paļta palyka un jī navar nūsprīst, kuram 1ai jei palīk: vai tam, kurs atslāgus nu kunga izmuonēja, vai tam, kurs mežā sēdēja."

Kungs soka, tam paļta pīdar, kurs atslāgus izmuonēja. Jis aizīt uz mežu da dzjadzkai, pasoka, ka kungs to sacēja, kurs atslāgus izmuonēja, tam paļta palīk. Tagad jis pajam tū paļtu un dzeivoj boguots leidz šai dīnai, ka vakar nanūmyra.