3. A  1525 D. No prof P. Stroda kr.

Reizi dzeivuoja vīns tāvs. Jam beja divi dāli: vīns gudrs, ūtrs mulķeits. Mierdams tāvs atstuoja sovu montu gudrajam dālam, bet rnuļķeitim pateice, lai tys dzeivoj pi gudruo; kū gudrais tam dūs, tys byus juo īpašums. Kad tāvs beja apglobuots, muļķeitis prasēja sovam bruoļam: "Kū tu man dūsi?"

Bet gudrais atbildēja: "Nikuo es tev nadūšu. Kū tu pī manis nūpelnīsi, tys byus tovs."

"Labi!" muļķeitis nūdūmuoja.

Gudrais bruoļs suoka ryupeitīs par sovu muoju, un jis tyka boguots. Muļķeits tikai varēja nūsaskateitīs, kai juo bruoļs skaita naudu.

Pēc kaida laika gudrais bruoļs nūdūmuoja precētīs. Jis sameklēja leigavu un gatavuojas uz kuozam. Muļķeits suoka praseit nu bruoļa kaut cik nūpelneituos naudas, juo jis ari ir nūdūmuojis precētīs. Gudrais uz tū atbildēja muļķeitim:

"Kū tu nu manis dabūsi vyltus ceļā, tys byus tovs, pats es tev nikuo nadūšu."

Gudrais aizbrauc uz pilsātu, lai atvest duovonas sovai leigovai.

Muļķeits nūdūmuoja, mēginuot dabuot monta nu sova bruoļa

vyltus ceļā. Braukdams nu pilsātas, gudrais kaidas divas verstes nu muojom īraudzēja vīnu jaunū lobuos kuojas zuoboku. "Kū es ar vīnu zuoboku dareišu?" nūdūmuoja gudrais un brauce tuoluok. Puorbraucis kaidu versti tuoluok, jis īraudzēja ūtru kreisuos kuojas taidu pat jaunū zuoboku.

"A, div us zuobokus es varu pajemt," nūdūmuoja gudrais. Jis pamete zyrgu vīnu uz ceļa un aizskrēja pēc ūtruo zuoboka. Pa tū laiku muļķeits salasēja vysas duorguos duovonas un aizguoja uz muojam. Gudrais atskrīn ar zuoboku un naatrūn rotīt&127; duovonas. Atbraucis uz muojam; jis vaicoj bruoļam: "Vai tu nazini, kur palyka duovonas?"

"A!" nūsasmej muļķeits, "tagad duovonas ir munas." Gudrajam nagribējuos braukt ūtru reizi uz pilsātu, tuopēc jis tuos nūpierka nu muļķeiša.

Pēc kaida laiku gudrais apsaprecējuos. Vīnā jaukā dīnā gudrais ar sovu sīvu pastaiguojuos pa duorzu. Muļķeits uzkuopi&127; uz uobeles apsakērēs kuojam aiz zora un karinējās Veirs ar sīvu pasaskatējuos, pasmējuos un aizguoja tuoļuok. Muļķeits uo tri nūkuope nu uobeles, aizskrēja prīškā un otkon taidā pat veidā pasakuorēs uz uobeles. Veirs, īraudzējis otkon taidu pašu pasakuorušū&127;s cylvāku, pateice sīvai: "Tu paskatīs šeit; bet es īšu pasaskateišūs, vai šis ir tys pat, vai te jū ir vairuok:"

Sīva palyka, bet veirs aizguoja. Muļķeits nūlece nu uobeles, saķēre sīvu, aiznese tū uz muojom un īslēdze kambarī. Veirs atnuocis atpakaļ, naīraudzēja ni sīvas ni cylvāka uz uobele. Atskrējis uz muojom, veiris atroda sīvu īslāgtu kambarī, bet muļķeits smejuos. Veirs atdeve muļķeitim vysu naudu, lai tys atdūtu tam sīvu.

Muļķeits nūpierka daudz zemes apsaprecējuos un dzeivoj vēļ tagad kai kungs.