4. A. 1525 D. P. Šmits, Raunā.

Viens kungs, pa lauku staigādams, saticis vienu cilvēku, kas bīš zaglis. Iesākuši abi runāt par zagšanu. Kungs sacīš, ka tikai neuzmanīgam cilvēkam varot kādu lietu nozagt, bet zaglis pastāvēš, ka arī uzmanīgo varot apzagt. Tā runājot, kāda sievīna vedusi pa meža ceļu vienu vērsi. Kungs nu prasījis; vai tai sievīnai to vērsi varētu nozagt. Zaglis atbildēš, ka viņš derot par simtu rubļu, ka viņš to vērsi nozagšot. Kungs arī pieņēmis dederību. Zaglis tūliņ devies mežā, nometis, sievīnai neredzot, viņas ceļā priekšā vienu cimdu un par labu gabalu uz priekšu akal otru cimdu. Sievīna gan apskatīsi pirmo cimdu, bet nav to ņēmusi augšā. Par kādu gabalu redzēdama otru cimdu, viņa piesēsi vērsi pie koka un gāsi pati apakaļis pēc pirmā cimda. Pa ta laiku zaglis aizvedis vērsi un tā arī vinnēš no kunga simtu rubļu..