5. A. 1525 D. V. Filšs no J. Volkova, Sakstagala pag., Gurilišķu ciemā. Latvju kultūras kr.

Pi vīna muižinīka dzeivuoja vīns puiss par struodnīku. Itys puiss beja cīšy gudrs, struoduoja cīšy lobi un taipat muižinīks itū puišu cīšy mīļuoja. Vīnu reizi atīt pi ituo muižynīka žyds un nūpierka vērsi, aizmoksuoja muižynīkam treisdesmit rubļu, pīsēja vēršam viervi pi rogu un nūvedja. Pats žyds guoja paprīšku un pi viervis vjadja vērsi. Vērss nagrībēja īt, bet žyds īdams pa prīšku, ar puotogu, nazavārdams atpakaļ, syta vērsi. Muižynīks veras, kai žyds nūvedja vērsi. Daīt pi muižynīka juo gudrais puiss un soka: "Kungs, es varu nūzagt nu žyda itū vērsi un jis naredzeis."

Muižynīks smīdamīs pascēja: "Kai tu vari nu žyda nūzagt puordūtu vērsi?"

Puiss jam atbildēja: "Es, kungs, tiuleņ nūzagšu nu žyda itū vērsi."

Muižynīks soka: "Ka tu nūzagsi nu žyda itū vērsi un žyds naredzeis, tūlaik es tev atdūšu itūs treisdesmit rubļus."

"Labi!" pascīja puiss, pajāmja vēļ vīnu kolpu sev leidz un ūskrēja dadzeit žydu. Daguoja puiss pi vērša, atgrīzja viervi, vērsi atdevja kolpam, lai jis vad jū uz sātu, a pats tureidarns aiz viervis guoja žydam pakaļ. Žyds vys vylka tū puisi naradzādams, ka pi viervis na vērss, a puiss. Tai žyds nūvedja puisi tuoļi mežā - veŗas: tī lela zuoļa, jis gribēja vērsi pabaruot, bet redz: vērša nav, a pi viervis turās cylvāks. Žyds nūsabeida, un kai troks pamazdams itū puisi, nūskrēja, jis dūmuoja pats sevī, ka itys vērss nabeja lūps, a valns.

Puiss atguoja uz muižu smīdamīs. Muižynīks beja cyši prīceīgs, ka juo kolps taids gudrs, un atdevja puišam itūs treisdesmit rubļus, kuri beja pajemti nu žyda par vērsi, a vērss vēl tagan dzeivoj pi ituo muižynīka.