7. A. 1525 D. 1045. O. Ķiršteins Kroņa Misā. LP, IV, 46 (9).

Vienam tēvam bija dēls; viņš to nemaz nemāca, bet palaiž

visā vaļā. Vienreiz tēvs saka: "Dēls, sāc taču maizi pelnīt!" Dēls atbild: "Tēt, ja jau esat izaudzinājuši lielu, tad audziniet līdz ūsām!"

Pēc trim, četriem gadiem dēlam gadās ūsas; tēvs saka: "Dēliņ, nu tev jau ūsas - pelnī, vadzi, maizi!"

Dēls atbild: "Tēt, ja esat izaudzinājuši mani līdz ūsām, audziniet līdz bārdai!"

Dēlam gadās bārda; tēvs! saka: "Dēliņ, nu jau tev bārda, pelnī, vadzi, maizi!"

Dēls atbild: "Tēt, kā lai pelnu? Par muļķi esat mani izaudzi nājuši, par muļķi pasaulē vazāšos. Vai tāds var maizi nopelnīt?" Tagad tēvs ilgāki neknosās, aiziet pie ķēniņa dēlu sūdzēt.

Ķēniņš atsauc dēlu: ,;Vadzi, kā tu savam tēvam maizi nedod!"

"Vai, ķēniņ! Kādēļ viņš mani tik muļķu izaudzināja? Kur tāds muļķis lai maizi nopeln?"

"Nu, tad tev būs jāiet zagt, kad nemāki godīgi maizi nopelnīt!"

Ķēniņš aizcērt dusmās durvis un ar tādu nemaz vairs nerunā. Bet to pašu dienu ķēniņam jāiet uz pirti. Silts laiks ķēniņš novelk savus zābakus pirts priekšā un atstāj laukā. Dēls pa to laiku pakampj zābakus un stiepj uz mājām. No rīta ķēniņš atsauc dēlu: "Klausies, tu jau manus zābakus nozagi!"

"Kā tad - paši pavēlējāt man zagt!"

Ķēniņš sāk smieties un pa jokam prasa: "Vai domā patiesi ar zādzībām pārtikt?"

Kā tad - ja zog tā, ka nevienam skāde neceļas, tad var pārtikt, bet ja zog otram par skādi, tad nelāga pārtika,"

"Nu labi! Nozodz man nākošu nakti melno zirgu, tad peļņas tiesu atmetīšu: aizmaksāšu tikdaudz, ka tēvam nav jāmirst badā."

Labi. Dēls aiziet, bet priekšnamā ierauga ķēniņa vecos svārkus, tos paņem līdz. Vakarā ķēniņš noteic visiem puišiem neaizmigt - būšot melno zirgu zagt. Puiši apņemas nosargāt. Bet dēls naktī uzvalk ķēniņa svārkus, paveŗ durvis un uzsauc: "Kur melnais zirgs? Man jaķeŗ zaglis!"

Puiši, miegaiņi, nemaz neizšķiŗ balsi, tik izberzē acis, paskatās - ķēniņa spožie svārki. Ko gaidīt? Ved melno zirgu laukā. No rīta ķēniņš prasa, kur melnais zirgs, vai bijis kāds zaglis. 'Šie skatās platām mutēm un nevar saprast. Bet pašu laiku dēls &127;jāj pa vārtiem, saukdams: "Re, kā nopelnīju tēvam maizi!"

Ķēniņš aizmaksā, ko solījis, un pavēl govi nozagt, bet par dienu, ne vairs naktī. Labi. No rīta ķēniņš piesaka vienam puisim: "Ar tepat aploka malā un apskaties, ka aplokā neviens manu raibo govi nepaņem!"

Bet dēls jau tai naktī bija apgriezis vienam teterim drusku spārnus, ka nevar gaisā pacelties, un paslēpis aploka malā apakš velēnas. Tiklīdz nu puisis ap to vietu ara -teteris, paticis no velēnu apakšas, lobj pa lauku kājām, ko tik māk. Puisis pakaļ grib taču spoku putnu noķert, ko no zemes izaris. Bet pa to laiku dēls nogriež puiša zirgam asti, apsien sarkanajam vērsim gar purnu, pakampj raibo govi un prom. Pēc brīža atnāks puisis - ne teteri noķēris, ne arī vairs zirgam astes. Atnāk ķēniņš apprasīties, vai govs vēl ēd. Puisim mute līdz ausim: "Kur nu, kur nu vairs ēdīs? Redziet, ķēniņ, sarkanais vērsis govi apēdis, aste vien mutē karājas!"

Bet pašu laiku nāk dēls ar govi atpakaļ : "Re, kā nopelnīju tēvam maizi!"

Ķēniņš aizmaksā un pavēl rītu žīdam to avi nozagt, ko viņš pārdošot. Labi. No rīta žīds klāt avi pirkt. Nopērk un stiepj uz mājām. Bet dēls pa to laiku aiztecējis mežā žīdam priekšā un nolicis uz ceļa vienu tupeli, pats paslēpjas krūmos. Žīds, ar avi nākdams, ierauga tupeli un nobubina: "Kad būtu otra arī - derētu gan, bet vienu vien ņemt - neder."

Bet labu gabaliņu uz priekšu atkal otra tupele nolikta. Žīds ierauga otru tupeli un domā: "Nu gan nevar pirmo tupeli zemē atstāt, kad abas atron, piesiešu avi pie krūma un skriešu pēc otras."

Kamēr žīds skrien pēc otras, dēls no meža ārā, pakampj avi un prom pie ķēniņa. Necik ilgi žīds pie ķēniņa atpakaļ ; tā avs esot pamukusi, lai pārdodot citu. Ķēniņš pārdod. Un līdz žīds aizgājis, ķēniņš skubina dēlu: "Ja vari vēl to otru avi viņam nozagt, tad dabūsi atkal maksu!"

Dēls aizlobj uz mežu žīdam priekšā un brēc kā avs. Žīds domā : "Laikam tā avs, kas pirmīt pamukuši - jāiet dabūt, bet šī tomēr jāpiesien pie koka."

Kamēr žīds avi meklē, dēls no meža ārā, pakampj avi un stiepj pie ķēniņa. Ķēniņš aizmaksā, ko solijis, un liek žīdu atpakaļ saukt. Atnāk žīds - ķēniņš smejas līdz zemei liekdamies un atdod pirktās avis. Žīds negrib ne ticēt, cik priecīgs.

Otrā dienā ķēniņš saka tā uz puisi: "Klausies, ja tu vari velnam tur viņā kalnā naudu izzagt, tad es ieceļu tevi par savu sulaini un nodošu tavam tēvam mūža maizi."

Labi. Otrā dienā dēls iejūdz ķēvi un sāk kalna malā baļķus dzīt. Piedzen vienu baļķi - velns neko. Piedzen otru - velns jau izbāž galvu no kalna cauruma un ,prasa: "Dēls, ko esi nodomājis darīt?"

"Neko - celšu tādu mērenu baznīcu!"

"Vai traks! Še sieks naudas, necel vis!

"Kas nu sieks naudas pret baznīcu? Es nemaz neklausos!"

Piedzen trešo baļķi -- velns ārā: lai nejokojoties - viņš došot divi sieki naudas, bet lai neceļot tik baznīcu viņam uz deguna "Kas divi sieki naudas pret baznīcu? Es nemaz neklausos "Nu, trīs sieku!"

"Nē, nē!"

"Nu pūru! Vairāk arī man nav šimbrižam!"

"Labi, iznes!"

Velns iznes pūru naudas un dēls svilpodams aiziet pie ķēniņa. Ķēniņš nu pieņem viņu par sulaini un atsauc arī veco tēvu uz pili. Dēls nu dzīvo laimīgi.