8. A. 1525 D. 950. Marta Klause no 53 g. vecā Jāņa Salmiņa Jaunpiebalgas pagastā.

Senos laikos dzīvojis viens ķēniņš. Viņam bijuši trīs dēli. Ķēniņš dēlus drusciņ paskolojis, tad prasījis, kādu amatu viņi vēloties. Abi vecākie dēli vēlējušies par ģenerāļiem, bet jaunākais par zagli. Ķēniņš bijis ļoti pārsteigts un griezies pie skolotājiem, lai palīdz dēlu pierunāt atsacīties no tāda muļķīga nodoma, bet viss velti. Dēls pieprasījis dokumentus un aizgājis pasaulē.

Viņš gājis trīs dienas un trīs naktis. Ceturtā nakti nonācis lielā mežā pie kādas mazas mājiņas. Mājiņas saimnieks prasījis, ko šis meklējot. Ķēniņa dēls atbildējis, ka šis meklējot zagļa darbu. Saimnieks pats bijis no zagļu bandas un tāpēc jauno zagli, ķēniņa dēlu ,piejēmis ar priecīgu prātu. Saimnieks pirmā nedēļā ķēniņa dēlam vēl nekādu darbu nedevis, bet atļāvis iepazīties ar apkārtni. Otrā nedēļā saimnieks stāstījis, ka kāds vīrs katru nedēļu braucot uz pilsētu, vedot pārdot aitu, kazu vai citu ko tam līdzīgu. un nu lai ķēniņa dēls šo vīru apzogot kailu līdz kreklam, bet ne ar varu. Otrā rītā vīrs braucis, kā jau bijis paradis. Ķēniņa dēls uzgājis uz ceļa. novilcis savus zābakus un nosviedis vienu no otra pa mazu gabaliņu un pats atkal iebēdzis krūmos. Vīrs ieraudzījis zābakus un izkāpis no ratiem tos pacelt, bet pa to laiku ķēniņa dēls pieskrējis pie ratiem un paķēris kazu. Viņš kazu aizvedis dziļi mežā un piesējis pie koka kādā salā, kas atradusies ezerā. Vīrs redzējis, ka kazas ratos nav, un ļoti noskumis. Bet tad dzirdējis kazu kaut kur mežā blējam un devies turp. Nonācis pie ezera un ieraudzījis uz salas savu kazu. Vīrs ātri noģērbies kails, jo negribējis drēbes slapināt, un tad bridis pēc kazas. Pa to laiku ķēniņa dēls pajēmis vīra drēbes un iesēdies vīra ratos pabraucis kādu gabaliņu. Vīrs iznācis ar kazu uz ceļa, vāģus neatrazdams palaidis kazu vaļā un steidzies meklēt savu pajūgu un drēbes. Tagad ķēniņa dēls paķēris vēl kazu, ielicis to ratos un devies mājās.

Otrā dienā meža mājiņā atnācis kailais vīrs un izstāstījis, ka tas cilvēks, kas pie saimnieka atrodoties, viņu kailu aplaupījis. Saimnieks jautājis, vai ķēniņa dēls viņu ar varu aplaupījis, tad vīrs atbildējis&127;: "Nē, tāpat vien!"

Saimnieks bijis priecīgs, ka jaunais zaglis tik izveicīgs. Viņš atdevis vīram ratus, drēbes un kazu atpakaļ. Nu saimnieks piejēmis itin droši ķēniņa dēlu savā zagļu bandā. Tomēr mēģinājis vēl ķēniņa dēlu pārliecināt, vai viņš savā amatā ir diezgan stiprs. Saimnieks ķēniņa dēlu aizvedis uz pilsētu, parādījis ķēniņa naudas pagrabu un pavēlējis naudu izzagt. Ķēniņa pagrabu apsargājuši vaktnieki. Ķēniņa dēls pajēmis kādus divus vīrus līdz, tad izlauzis tumšākā vietā pagraba mūri un ielīdis pagrabā. Izsviedis trīs maisus naudas un visi trīs devušies mājā.

Saimnieks bijis priecīgs un sūtījis arī nākošā naktī ķēniņa dēlu uz pagrabu, bet ķēniņa dēls atbildējis, nu esot saimnieka reize. Saimnieks arī iet un ķēniņa dēls līdz. Saimnieks ielīdis pagrabā, bet ārā vairs neticis, jo bijis darvas mucā iestidzis. Tagad ķēniņa dēls pavēlējis saimniekam nocirst galvu. Nocirsto galvu pajēmuši līdz, lai zagli nepazīst, un devušies mājā. Saimnieka māte par dēla nāvi ļoti bēdājusies un lūgusi ķēniņa dēlu, lai saimnieka līķi pārvedot mājā. Ķēniņa dēls arī apsolās to izdarīt.

Pa tam saimnieka līķis bijis izvilkts no mucas, pakarināts pilsētas vārtos un vaktnieki to apsargājuši. Ķēniņa dēls devies mājā, jo līķi nozagt nebijis iespējams. Otrā dienā viņš aizjūdzis zirgu, ratos ielicis trīs muciņas vīna, pie kuŗa piemaisījis miega zāles. Pajēmis arī pāŗa ogļu maisus līdz. Vaktniekiem gaŗām braucot, ķēniņa dēls palaidis vienu muciņu, lai tek. Vaktnieki to pamanījuši un saukuši: vīns iztekot. Ķēniņa dēls atbildējis, lai nākot iedzeršot, tāpat zemē iztekot. Vaktnieki bijuši ar mieru. Pēc brītiņa jau visi krākuši. Ķēniņa dēls mudīgi norāvis līķi, iebāzis ogļu maisā un braucis mājās. Otrā rītā ķēniņš licis neuzmanīgos vaktniekus nonāvēt.

Pēc tam ķēniņš pilī izsludinājis balli, kur visi var jemt dalību. Ķēniņš dažas istabas izkaisījis ar naudu. Ķēniņa dēls apsmērējis zābakiem zoles ar kaut ko lipīgu un tā sācis uzlasīt naudas gabalus. Istaba palikusi arvien tukšāka, bet ķēniņš neticis pie skaidrības, kas naudu uzlasa. Tomēr ķēniņš nācis uz domām, ka nauda ar kājām tiek uzlasīta. Nakti, kad viesi gulējuši, tad ķēniņš visiem apskatījis zābaku zoles. Ķēniņa dēlam vēl pie zoles bijis viens dukāts pielipis. Ķēniņš izgriezis ķēniņa dēla zābakam zolē robu. Ķēniņa dēls nav aizmidzis un redz visu, kas notiek. Viņš piecēlies un izgriezis pārējiem viesiem zābakiem zolēs robus. Rītā ķēniņš sastādījis visus viesus rindā un licis uzrādīt zābakus. Tagad visiem robi zolēs un vainīgā nevarējis atrast.

Tagad ķēniņš aizliedzis vienā istabā iet. Ķēniņa dēls tomēr gājis un iekritis bedrē. Viņš sācis kliegt: "Pils deg, pils deg!" Tagad kas nācis, tas bedrē iekšā. Pēdīgi visi atradušies, bedrē. Nu nevarējis atkal atrast vainīgo.

Tagad ķēniņš izsludina: kas atzīsies pie zādzībām un visiem nedarbiem par vainīgu, tam došot savu meitu par sievu un pusi no ķēniņa valstības. Ķēniņa dēls nu arī pieteicas par vainīgu. Ķēniņš sacījis, lai vēl pagaidām viņa meitai nerādoties, ja būšot rādījies, gan šis dabūšot zināt. Ķēniņa dēls aizgājis pie meitas un apgulies norādītā gultā. Pēc maza laiciņa meita ķēniņa dēlam uz sejas kautko no pudelītes uzsmērējusi. Ķēniņa dēls to manījis. Kad meita apgulusies, šis piecēlies un no tās pašas pudelītes piesmērējis visiem pils ļaudim. Otrā rītā ķēniņš prasījis, vai šis pie meitas bijis. Ķēniņa dēls atbildējis: "Biju gan, visi bija, un arī Tu, ķēniņ!"

Tagad ķēniņš viņam devis savu meitu par sievu un iecēlis par ķēniņu. Ķēniņa dēls to paziņojis arī savam tēvam.