10. A. 1525 D. J. A. Jansona pasaka.

Reiz dienas laikā zaglis apstaigājis saimnieka pagalmu un nevarējis nobrīnīties vien, ka neredz nevienas dzīvas dvēseles. Bet te zaglim pretim nācis puisis. Zaglis puisim teicis, 1ai nākot šam līdz. Labi, puisis ir ar mieru. Nu zaglis šo aizvedis mežā, savā būdā un izrādījis savas bagātības. Tad zaglis teicis: "Vai dzi, tavam saimniekam ir liela, balta kaza, nozagsim to."

Puisis gan negribējis, bet zaglis saskaities: "Tāds kā gūšķis pēc tam tak izdalīsim mantu."

Labi, puisis ar mieru. Nu šie nozaguši kazu, vēl šo to, un ienesuši savā būdā. Tagad zaglis teicis: "Bet nu iesim biedēties, kuŗš kuŗu nobiedēs, tam paliks manta. Labi, zaglis iešķis pirmais. Viņš iegājis dziļi mežā un nācis rūkdams laukā. Puisi nemaz nebijies, un zaglis iznācis tāpat laukā. Nu gājis puisis. Viņš sadabūjis beņķi, vecu kažoku un krietnu rungu. Nu šis pienācis labi tuvu būdai, uzlicis kažoku uz beņķa un sācis to dauzīt teikdams : "Kam zagi &127;kazu, kam zagi kazu?"

Bet tad atkal savādā balsī teicis: "Es neešu zadzis, es neešu zadzis, meistars būdā, tas zaga kazu."

Tikko zaglis šos vārdus izdzirdis, tas mucis prom. Puisis iegājis būdā, paņēmis visu mantu un kļuvis bagāts.