1. A. 1525 E. 1875. A. Gari - Juone no 75 g. v. Gailumu Tadeuša, Domopolē.

Kai jau vīnmār zagļi dzeivoj mežā. Es, kad beju mozs, aizguoju uz mežu ūguos, zagļi mani īraudzējuši, soka:: "Puisīt, dzeivoj pi mums."

Pa mežu staiguodams, es beju izalcis, jī sakyura guni, pīcepja gaļis, mani labi pabaruoja un es beju ar mīru palikt. Man patyka mežā dzeivuot un sildētīs pi gunkura. Atguoja nakts, zagļi guoja uz vīna saiminīka klēti gaļu zagt. Atguojuši pi klēts, jī uzkuopja uz jumta, izplēsja jumtam mozu caurumu, ībuozja mani klētī īškā un pasacīja, lai es jīm dūdūt gaļi pa jumta caurumu. Dorba beja daudzi. Kad vysu gaļu beju atdevis pa jumta caurumu uorā, tad zagļi aizluopēja jumtu un paši aizbāga uz mežu, es palyku klētī vīns pats. Sēžu uz kubula molas un dūmuoju vysu nakti, kai hyus nu klēts sprukt uorā. Kad atguoja reits, es sameklēju vuocelīti, pīgruobu pylnu myltu un, nūstuojis pi durovu stenderes, gaidīju, kod atslēgs klēti. Ilgi navajadzēja gaidīt, saimnīca pīsacāluse guoja uz klēti. Kai jei tikai atslēdzja klēts durovas, es jai par reizi kai trauču myltu vuoceli acīs, tai jei nikuo navarēja īraudzīt, un es&127; dreiži izskrēju pa klēts durovom un lyku ļakas uz mežu. Atskrēju pi zagļim, tī nūsabreinuojuši vaicoj: "Kai tu tyki nu klēts uorā?"

"A tai," atsoku es, "pajēmu myltu vuocelīti, pībēru pylnu myltu, reitā, kai tikai saimnīca atslēdzja klēts durovas, es jai gryudu myltu vuocelīti acīs, jei navarēja tod nikuo redzēt un es izmuku nu klēts uorā."

"Labi, palīc pi mums dzeivuot."

Es otkon nūdzeivuoju leidz vokoram kūpā ar zagļim mežā. Vokorā, kad satymsa, zagļi ībuozja mani bucā, aizsyta obējus golus un nūvēle meža molā. Sēžu es tagad bucā un dūmuoju, kai varātu tikt uorā. Radzu: pa meža molu lyngoj vylks, a man karmaņā beja druska cyukas gaļas. Es īruovu spičkā guni, drusku pašvierkstynuoju gaļi, lai ītu gaļas smoka, pabuožu gaļi pa spundes caurumiņu un verūs, kur vylks. Dreiži vīn vylks saūdja gaļas smoku un atskrēja pi bucas, suoka lumstētīs un grūzētīs ap tū bucu. Es pabuožu pa spundes caurumu pierkstus un sakēru vylkam aiz asbes&127;. Vylks cīši sasatryuka un laidjās bēgt, ruovja leidza arī bucu ar manim. Vylks bailēs suoka arvīn stypruok skrīt un kai ruovja bucu uz akmeņa, bucai dēļi vīņ sagrabēja, es izzavēlīs nu bucas, mauču uz sātu, cik spāka, a vylks uz mežu. Pēc taidas pamuocības man beja gona ar zagļim īt kūpā, es tagad kotram zagļam grīžu ceļu un pat runā naīsalaižu ar jīm.