l. A. 1525 G. Skolnieks Fr. Ozoliņš Krāslavā.

Vienā valstī dzīvoja trīs brāļi: divi gudri, trešais muķītis. Reiz viņi visi trīs devās uz ķēniņa pili zagtu. Nakts vidū viņi nobraukuši pie ķēniņa klēts, kur bija piesieti suņi. Trīs brāļi gudrojuši, kā varētu tikt tai klētī iekšā. Muķītis saka uz saviem brāļiem: "Es paņemšu salmu kūli, jūs mani iesieniet tanī un paveliet uz klēts durvim."

Kad muļķītis novēlāms pie klēts durvim, tad izlīda no salmu kūļa un izlauza durvis. Suņiem viņš nolika gaļas gabalu, lai tie ēstu, un nu paši nesa mantas no klēts un lika vezumos. Kad viss bija salikts, tad zagļi taisījas bēgt prom. Galu, galā starp muļķīti un vecāko brāli izcēlās strīds. Klētī bija viena ķēniņa cepure, ko gribēja muļķītis paturēt sev un vecākais brālis atkal sev. Beidzot muļķītis saka uz brāli: "Es iešu pie ķēniņa un prasīšu, kam cepure piedērēs: tam, kas zaga, vai tam, kas stāvēja pie malas?"

Muļķītis tā arī izdarīja. Viņš aizgāja pie ķēniņa, kas vēl gulēja savā pilī, un prasīja: "Kam piederētu© cepure: vai tam, kas zagtu, vai tam, kas stāvētu pie malas?"

Ķēniņš atteicis: "Saprotams, tam, kas to zagtu."

Vecākais brālis to visu aiz loga noklausījās. Muļķītis izgājis no ķēniņa pils tūlīt uzlika cepuri galvā un visi trīs brāļi brauca atkal uz māju. Nobraukuši lielu gabalu, viņi apstājās noklausīties, vai kāds nedzenas pakaļ. Viņi izdzird troksni un saprot, ka ķēniņš dzenas, ar saviem sulaiņiem pakaļ. Vecākie brāļi, to dzirdami, visas zagtās mantas atstāja uz ceļa. Muļķīšam to palika žēl. Viņš tūlīt iedzina zirgus ar mantām mežā, pats paietas kādu gabalu, apsēžas un sēd. Pēc neilga laiciņa atbrauc ķēniņš, redz vienu cilvēku sēdam, prasa: "Vai neredzēji kādus zagļus braucam?"

Muļķītis atbild: "Es redzēju, ka kādi vīri nobrauca pa citu ceļu."

Ķēniņš aizbrauca, bet muļķītis paņēma zirgus ar mantām un aizbrauca uz māju. No tā laika muiļķītis palika bagāts.

Piezīme. Tādu pašu pasaku vēl uzrakstījis J. Vaivads N. Rancāna krājumā. P. Š.