2. A. 1525 G. Edgars Mičuļs no 87 g. v. Jadvigas Lipiņas Makašānu pagastā.

Šimā pasaulī dzeivuoja vīns nabadzīgs zemnīks. Jis dzeivuoja: tik tryucīgi, ka cytu dīnu sēdēja pavysam naēdis. Vīnu zīmu gavēnī itys zemnīks cyši lyudzja Dīvu un sovā pruotā sadūmuoja pēc gavēņa zogtu. Tai arī izguoja. Beidzjās gavēņs, atguoja ļeluo svētdīna - leldīnas - bet bēdīgam zemnīkam nabeja kuo ēst. Sasalasīja bēdīgs zemnīks un guoja meklēt sev draugu, kuri īs ar jū zogtu. Jis dabuoja taidus divi draugus un jī runuoja, kur īt paprīšku zagt. Tī divi zagļi jū vedja zagt pi baznīckunga, bet bēdīgais zernnīks pi baznīckunga zagt nagribēja īt, runuodams, ka nu baznīckunga nūzagt kū nabejs ir lels grāks, "Dīvs par tū cīši struopēs un mes byusim myužīgā elnē."

Nikuo nabeja darīt un jī aizguoja vysi pi vīna boguota muižinīka. Muižinīka pogolmā beja daudz špetnu suņu. Jī ilgi nadūmuodami, pīlēja suņim būdā brandīna, suņi padzēŗa, apreiba un apbreibuši aizguoja gulātu. Zagļi īleida muižisvīka ustobā, pījēmja vysaida monta un kad guoja jau uorā, bēdīgais zemnīks īraudzēja, ka uz nagļas sīnā karinej cīši lobs un duorgs kažuks. Bēdīgals zemnīks gribēja pajemt itū kažuku sev, bet juo draugi jam runoj, ka kažuks pīdar jīm. Cik jī laika tī runuoja, bet bēdīgais zemnīks vys nadevja kažuka draugim un gribēja pajemt sev, bet draugi .li par kū nagribēja atdūt, grib, kab jīm palyktu kažuks. Tad bēdīgais zemnīks runoj sovim draugim: "Īsim pavaicuosim nu poša saiminīka, lai jis pasoka, kam pyrmam pīdar ytys kažuks."

Draugi atbildēja: "Kū tu izdūmuoji vaicuot nu saiminīka? Mes tak esim zagļi un kad īsim vaicuot, saiminīks myusus sagyus!"

"Nikuo," atbildēja bēdīgais zemnīks, "es īšu un pavaicuošu nu saiminīka, bet juo jyusim baist, tad jyus varit izīt uorā, stuovēt pi lūga un klausītīs, ka pats kažuka saimnīks pasacīs, ka kažuks pīdar man."

Draugi izguoja uorā, daguoja pi lūga iun klausuos. Bēdīgāis zemnīks īguoja kambarī, kuŗā beja pats muižinīks. Muižinīks beia vēļ jauns cylvāks un cīši mīļuoja klausītīs puosokas. Kas jam stuostīja, tam jis moksuoja pīcdesmit kapeiku par vīnu izstuostītu puosoku. Muižinīks īraudzēja, ka atguoja zemnīks un vaicuoja: "Nu, kū loba pasacīsi?"

Zemnīks atbildēja: "Es atguoju pi jums pastuostīt puosoku."

"Labi, izstuosti!" atbildēja muižinīks.

Zemnīks suoka stostīt muižinīkam sovu dorbu, kai jis atguoja pi muižinīka ar draugim zogtu, kai paprīšku pīdzirdēja suņus ar brandīnu, tod īguoja ustobā, suoka lasīt vysaidu montu un kad pīlasēja, gribēja īt uorā un uz sīnas īraudzēja kažuku, un ka tys, kas pyrmais īraudzēja kažuku, gribēja pajemt sev, bet draugi nagribēja jam atdūt, bet pasacēja, ka kažuks pīdar jīm. Kai pa jyusim, kungs, kam pīdar tys kažuks?" vaicoj nu muižinīkam bēdīgais zemnīks.

Muižinīks ilgi dūmuoja un pasacīja: "Pa manim tys kažuks pīdar tam cylvākarn, kurs pyrmais jū īraudzēja uz sīnas!".

"Jā! es arī tai dūmuoju, kungs, ka tam, kas pyrmais jū īraudzēja, bet na tīm, kas grib pajemt," pīrunuoja zemnīks.

Tad bēdīgais zemnīks pabeidzja sovu puosoku, muižinīks samoksuoja zemnīkam pīcdesmit kapeiku un zemnīks izguoja uorā paturādams tū kažuku. Draugi, kuri gaidīja uorā, vysu dzierdēja, kā saiminīks pasacīja un kažuku atdevja bēdīgajam cylvākam. Tad draugi pajēmja tū montu, kuru nūzoga, un jī visi aizguoja uz sovu sātu. Reitā pasacēļa muižinīks, izguoja nu sava kambara un redz, ka pi juo beja zagļi, nūzoga daudz monta un tai pat nav duorguo kažuka. Tad muižinīks satvēŗa sev aiz golvas, ka cylvāks kurs stuostīja jam puosoku , beja zaglis un vaicuoja, kam pīdar juo duorgais kažuks, bet jau beja vēli, zagļi jau seņ beja sātā un daiīja muižinīka montu.