4. A. 1525 G. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 60 g. vecā P. Turķa, Smiltenē.

Bīš lūk, tāds pusē traks lieckungs un šam nevienc nevarēš pa prātam bārdas nodzīt. Kuŗš vie atnācis lielkunga'm bārdu dzīt, ta tam bīsi tāda vaina un tāda vaina un nevienc labs vie nebīš. Reiz nu sataisījies tāds ritīgs pilsētas zellis un gāš pie lielkunga bārdas dzīt. Kā nu šis grib pa pils vārtim iet iekšā, tā šam tūlītās vesals bars sulaiņu pretī un prasa, kas šis tāds esot, uz kurieni iešot un kā šo saucot. Nu zellis tūlītās sulaiņim sveic vaļā, ka šis esot bārdas dzinēš, šo esot lielkungs aicināš un šā vārds esot Stiprais Brendavīc.

Sulaiņi ielaiduši zelli iekšā un šis pie lielkunga prom. Lieckungs akal prasīš, kas šis tāds ir, ko grib un kā šo sauc. Nu zellis tā un tā - šis esot bārdas dzinēš un meklējot darbu un šo esot pie šā uz pili stellēši, bet šā vārds esot tāds: "Redzēj - mani šādu".

Nu lieckungs arī tūlītās prentelīgs šam pretī un liek šam tūlītās bārdu dzīt. Zellis nu ņēmis ar lielkunga bārdu priekšā un vienu pusi nodzinis pavisam ritīgi. Bet kā sācis otru pusi dzīt, tā tīšām pataisīš vainu un nu pats gaidīš un priecājies, ko nu lieckungs darīs. Bet lieckungs no krēsla augšā, sāk kliegt un ārdīties pēc nelabā un gāž šam pa mūli. Bet zellis vais ne vārdīna ar, pa durim laukā un prom. Bet kā nu šis grib iet pa āra durim laukā, tā šam akal sulaiņi pretī. Šis daudz nekā nerunā, gāž vienam pa mūli, gāž otram pa mūli, tā kā perve vie pa nāsim nojūk un pats laiž ļekas vaļā un no pils prom.

Kā nu zellis ar jau labā gabalīnā, tā pats lieckungs ar pa durim laukā un prasa:

"Kur Redzēj - mani - šādu?"

Bet visi sulaiņi kā vienā balsī šam pretī: "Ne, lieckungs, mēs jūs šādu neesam redzējuši!"

Nu lielkungam tikpat, kā ugunc pakulās, šis nu spārdās, kā trakais, kā šie nekā neredz un nezin un šis nu pamana, ka vienam sulaiņam viss mūlis ar asinim.

"Kas tev to padarīja?" viņč prasīš sulaiņam. "Stiprais Brendavīc!" sacīš sulainis.

"Aa! stiprais brendavīc, ak tā gan! Te jūs man dzerat un pļēgurojat, kamē zemē krītat un purnus apdauzat! Es judms rādīšu!" kliedzis lieckungs un akal vienam sulaiņam pa mūli, otram un trešam, kamē visi dabūši savu daļu.

Rītīnā nu sulaiņi gāši pie lielkunga un atsacīši. Ko, kas? Lieckungs no iesākuma nemaz lāgā nesapratis, kad sulaiņi šam visu stāstīši, kā bīš un kā noticis. Nu pēdīgi lieckungs ar pats nācis pie prāta, ka šo pašu un visus sulaiņus izsmurgāš tas bārdas dzinēš. Viņč nu akal salīcis ar savim sulaiņim &127;un visi dzīvāši akal tālāku.

Piezīme. Šī ir gan cita pasaka, bet tomēr iepriekšējām līdzīga, jo zagļa vietā še blēdis piemāna ]audis. P. Š.