7. A. 1525 G. 158 20. 30. - 35. No Honorātas Benedikta meitas, dz. 1866. g. Ludzas Stiglavas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Warszawa, 1892, 31.

Tas bija ļoti sen, kad dzīvoja viena krāpniece, kas staigādama pa pasauli, nēsāja sev līdz vīžu sainīti. Vienu reizi viņa iegāja pie bagāta saimnieka un lūdza nakts māju un vietu, kur vīzes nolikt.

"Noliec tās paceplē," viņai atbild saimnieks.

"Man vistas var viņas samaitāt."

"Nē, nesamaitās!"

Sieva nolika vīzes paceplē. Aizgāja visi gulēt. Kad visi bija aizmiguši, sieva piecēlās, saplēsa savas vīzes un atkal apgulās savā vietā. Rītā viņa saka saimniekam: "Tu galvoji, ka vīzes būšot veselas; tagad par nodarīto zaudējumu iedodiet man vienu vistiņu."

Saimnieks iedeva ari viņai vistu un sieva aizgāja tālāku. Viņa aiziet pie cita saimnieka un prasa naktsmāju. Viņu arī pieņēma.

"Kur lai paglabāju savu vistiņu?" sieva jautā. "Ielaid viņu pie mūsējām!"

"Jūsu vistas noknābs manējo ; atļaujiet man to pie aitām atstāt!"

Saimnieks atļāva, un krāpniece aiznesa savu vistiņu uz aitu kūti. Kad visi bija aizmiguši, sieva aiziet uz kūti, nožņaudz savu vistu un atgriežas atkal atpakaļ uz savu vietu. Rītā viņa saka: "Re', saimniek, ko man jūsu aitas padarījušas; iedodiet man par vistiņu vienu avenu,"

Viņai nu iedod avenu. Vakarā viņa aiziet atkal citā istabā un lūdzas naktsmāju. Viņu pieņem, kā agrāk.

"Kur lai savu avenu ieslēdzu?" "Kopā ar mūsējiem."

"Jūsu auni nobadīs manējo; nolieciet viņu pie vēršiem."

Tā viņas aunam ierādīja vietu pie vēršiem. Viņa to tur noliek un aiziet gulēt. Kad visi bija aizmiguši, viņa aiziet uz kūti un nosit savu auniņu. Rītā saka saimniekam: "Jūsu vērši ir nobadījuši manu avenu: dodiet man par to vērsi."

Viņai iedod vērsi. Aizgājusi tālāk, viņa ieiet pie kāda saimnieka un lūdzas naktsmājas, kur viņu arī pieņem.

"Kur lai savu vērsi nolieku?" viņa jautā.

"Turpat, kur mūsējie stāv."

"Jūsu vērši nobadīs manējo: atļaujiet man to nolikt pie zirgiem."

Kad visi bija aizmiguši, krāpniece pieceļas un nosit savu vērsi. Rītā viņa saka saimniekam, ka viņa zirgi esot nosituši viņas vērsi un lūdza tā vietā zirgu. Iedeva viņai zirgu.

Sieva ar zirgu aiziet tālāk pie cita saimnieka un lūdz viņu, lai tas iedodot viņai kamanas. Saimnieks arī iedeva viņai kamanas un zirga lietas. Sieva iesēstas kamanās un aizbrauc. Braucot ceļā sastop zaķi, Zaķis viņai jautā: "Kur braukdama?"

"Kur esmu nodomājusi, tur ar braucu."

Zaķis lūdz: "Ļauj man kaut ar vienu kājiņu iekāpt kamanās." Sieva viņam atļauj. Zaķis papriekšu liek vienu kājiņu, ielicis vienu kājiņu kamanās, vēlāk iekāpj tur pavisam. Braucot tālāk viņi sastop lapsu.

"Uz kurieni brauksi?" lapsa prasa sievai. "Kur esmu nodomājusi, tur arī braucu."

"Atļauj man kaut ar vienu kājiņu iekāpt kamanās."

Sieva ielaida arī lapsu kamanās. Braucot tālāk, sastop vilku. "Kur brauksi?" vilks jautā sievai.

"Kur esmu nodomājusi, tur arī braukšu." "Atļauj man arī iekāpt kamanās."

Sieva arī vilku ielaida kamanās. Braucot tālāk, sastop lāci. Lācis jautā: "Kur braucat?"

"Kur esam nodomājuši, tur arī braucam," atbild sieva. "Ļaujiet man kaut ar vienu kājiņu iekāpt kamanās."

Sieva viņam atļauj. Kad lācis iekāpa kamanās, visiem palika drusku pašauri sēdēt. Viņi iebrauca mežā, še viņiem nolūza ilkss. Sieva saka zaķim: "Tu pirmais esi iesēdies kamanās, tagad skrej un atnes ilksi!"

Zaķis atnes ilksi, bet ļoti tieviņu. Sieva sūta lapsu, un tā arī atnesa tādu pašu tievu. Tad sūta vilku, bet arī viņš atnesa nederīgu ilksi. Tad aizsūtīja lāci. Viņš atnesa koku ar visām saknēm. Arī tas nederēja par ilksi.

"Sēdiet tik šeit mierīgi, es iešu pati pēc ilksim," teica sieva. Kamēr viņa meklēja ilksi, zvēri pa to laiku nogāž zirgu gar zemi, pārplēš viņam vēderu, izrauj iekšas un to vietā piedzinuši salmus, nostāda zirgu atkal uz kājām.

Sieva atnāk un iesien ilksis, bet kad pieskaŗas zirgam, viņš nogāžas gar zemi. Tagad sieva noskaistas un aiziet tālāk kājām. Zvēri aiziet uz otru pusi un pienāk pie vienas bedres. Viņi pārliek par to tievu baļķi. Zaķis par to pāriet pāri, tad nāk lapsa, bet tā iekrīt iekšā; tāpat iekrīt arī vilks un lācis. Sēdot bedrē viņiem gribis ēst. Lapsa saka: "Metīsim lozes par to, ko pirmo lai apēdam."

Loze krita vilkam. Viņi vilku apēda ,bet viņa iekšas lapsa paglabāja apakš sevis. Sēdot ilgāk bedrē, viņiem atkal iegribējās ēst. Lapsa izvilkusi vilka iekšas no savas slēptuves, sāka tās ēst.

"Ko tad tu tur ēd?" jautā tai lācis. "Savas iekšas, dari tu tāpat!"

Lācis , pārplēsis sev vēderu, sāka vilkt ārā savas zarnas un tās ēst, no kā viņš drīz nobeidzās. Lapsa nu apēda arī lāci.

Šīs bedres malā auga liela priede, kuŗas zaros krauklim bija pereklis! ar maziem bērniem. Lapsa saka krauklim: "Ja tu manis neizcelsi no bedres, tad es apēdīšu tavus bērnus."

"Kā lai tevi izglābju?" jautā krauklis. "Piesvied zarus bedrē, un pa tiem es izkāpšu."

Krauklis piesvieda bedrē zarus un lapsa pa tiem izkāpa no bedres.

"Tagad paēdini mani," viņa teica krauklim, "citādi apēdīšu tavus bērnus."

"Ar ko lai tevi paēdinu?"

"Raug, tur iet sieva pie kaimiņienes raudzībās un nes līdza tvāragu, gaļu, pīragus un pantogu (olinieku). Kad viņa apsēdīsies atpūsties, tad tu nameties pie viņas. Viņa lūkos tevi saķert bet tu veikli apgriezies, paķer ēdienu un atnes to man!"

Krauklis arī tā izdarīja.

"Esi mani paēdinājis ,bet nu arī padzirdini!" teica lapsa. "Ar ko lai tevi padzirdinu?"

"Jauniķis brauks meklēt līgavu, vedīs līdza alus mucu, un tu nosēsties uz mucas. Jauniķis gribēš tev sist ar kūju, bet neķer tevi, sadauzīs mucu un alus iztecēs; tad es pieskriešu un nodzeršos."

Krauklis visu tā izdarīja un lapsa padzēra alus.

"Esi mani paēdinājis un padzirdījis, tagad vēl pasmīdini!" saka lapsa.

"Kā lai tevi pasmīdinu?"

"Brauks kungs ar kučēru. Uzsēsties kučēram uz galvas. Kungs gan gribēs tev sist, bet ķers kučēru."

Krauklis tā izdarīja, kā lapsa viņu bija mācījusi ,un nu arī pasmīdināja lapsu.