8. A. 1525 G. N. Rancāns, Kapiņu pag.

Dzeivuoja pi vīna saiminīka kolps, atdzeivuoja desmit god&127;t, saiminīks īdeve jam vīnu gryudu mīžu. Īt jis tagad uz cytu saiminīku, vokorā daīt pi vīnas ustobas un lyudz naktsmuoju. Tuos ustobas saiminīks labpruot īlaiž kolpu. Tad kolps vaicoj: "Kur man uzlikt par nakti mīža gruydu?"

Saimnīks atbild: "Līc pi myusu mīžu!"

Bet kolps nūlīk sovu gryudu pi skaistu gaileišu. Reitā veŗās, ka juo gryudu apēde gaileiši. Tad jis pajem nu saiminīka par sovu gryudu skaistu gaileiti un īt tuoļuok.

Daīt otkon vokors, īvt vīnā ustobā uz naktis. Otkon kolps napamat par nakti gaileiti pi saiminīka gaiļu, bet pamat klāvā pi vucynu, kuri saplēš par nakti kolpa gaileiti. Reitā ceļās kolps, nūīt uz klāvu un redz, ka nu juo gaileiša tik vīn spolvas palyka. Nav kū dareit, īdūd jam saiminīks par gaili vucynu un kolps nūīt tuoļuok.

Pi vokora kolps vēj īīt vīnā sātā, bet arī taipat napamat vucyna pi vucynu, bet pi zyrgu, vys beidamīs, ka nasamaiseit sovu vucynu ar cytim. Pi zyrgu jau drūsai tuodēļ, ka vucynu nu zyrga vīgli kolpam varēja atšķiert. Bet tys pats nūteik ar vucynu, kas ar gaili: zyrgi pi tuo saiminīka beja lobi jauni un sameidēja vucynu. Tad kolps stuojuos pi saiminīka, lai dūd zyrgu par vucynu. Saiminīks beja mīreigs cylvāks, nagribēja streidētīs un atdeve zyrgu.

Tad kolps nūpierka rotus, sāst un aizbrauc uz krūdzinīku, kuram beja tik vīna meita, a dāla navīna. Palīk vāļuok par krūdzinīka znūtu un dzeivoj.