10. A. 1525 G. St. Uļanovska, Viļānu pag., Zbior wiadomosci do antropologii krajowej, T. XVIII, Krakavā, 1895, 483, 15.

Bjeja cylvāks, ni bjeja cīši lyls zaglis, ni nazaglis - a vys gribjēja pazagt. Saguoja lauds baznijcā iz miša, a jis pa tai šailtjai īguoja baznijckunga staņcjejā. Īguoja jis vydā, ŗadz, ka ilā iz sīnys kaŗeņej luoča kažuki. Kai sjeņuok braucja jau kungi iz baznijcu i sakuora kažuks pi baznijckunga. Jis i nūzoga luoča kažuku voi ta vīnu, voi divi, voi cik. Īīt baznijckunga ūtrā staņcjejā, īadz, ka capura karenei iz sīnys. Jis i tū pajēmja, nūzoga. Isavjēra, ka iz golda nauda stuov, jis tū pa pusjai puordalēja, pusi pajēmja, a pusi pamatja. Īguoja jis pjēčuok kukņā, vjeŗas, ka kotlā gurns gaļis cyukys vard zierņūs. Jis i tū gaļi pajēmja. Pilasjējis vysu itū i saglobuoja, a pats nūīt iz spovjedi (grēku sūdzēšanu) iz baznijckungu.

Daguojis pi baznijckunga, suocs jau stuostjāt grāks i soka: "Šys sazatics ar baznijckungu, nūjems capuri pjet jū."

Baznijckungs atsoka: "A lobi, muns bārns, tai i vajaga!"

"Šys i luočs atdziņs nu baznijcys."

"A to i labi, muns bārns, tai i vajaga!"

"Šis naudu atracs i ar baznijckungu padalējs pa pusjei."

"A, to labi, muns bārns! Ka to tjev Dīvs djevja, to labi, ka i baznijc kungam djevja koč pusjeiti!"

"Šys i cyuku nu zierņu baznijckunga izdzjeņc." "A labi, cīši labi! Ka ŗedzi škuodjā, to vajaga izdjeit, a Dīvs tjev grāku atlaiss!"

Baznijckungs izspovjadjēja jū, īdevja jam grāku atlaisšonu. Jis i nagaidjēja, kod beigs vysa jau baznijcā, jis sagruobs vysu i aizšmaucja pa prīšku iz sātu. Nu, pjēc miša, īt kungi nu baznijcys pjēc kažuku - i tukšs: nava kažuku! Īīt baznijckungs staņcjejā, vjeras: iz sīnys capuris nava juo bobrovas (bebra ādas). Izmat iz golda acs : i naudys nava pusis! Klausās, ka atskrīn saiminīca rauduodama da juo : "Ak, muocjeituojs, izvylkts gurns gaļis nu zierņu!"

Vot jis staiguoja, staiguoja pa staņcjeju i sadūmuoja, ka jis pats zagli izspovjadjēja, vjāļi pazalilēja i īdevja jam grāku atlaišonu! I vyss propola!