11. A. 1525 G. J. Opyncāns no Oliņka Latgalē.

Reizi vīns čigons nūguojis uz baznīcu pi spoveds.

"Kaidi grāki, stuosti," prosa baznīckungs.

"Taidi ir grāki," atbild čigons, "vyspirms es reiz pacēlu capuri pret obrozu."

"Voi, bārns; tys nav grāks," izzaklīdz baznīckungs, "tys ir pat atlaids."

"Ak tai, nu tys ir lobi, bet es dūmuoju ka grāks; tad izdzynu cyuku nu mīžim."

"Un tys nav grāks," steidzās baznīckungs. "Bet voi nav vairs cytu grāku?"

"Pagaidam nav."

Baznīckungs atlaiž nazynuomus grākus un īdūd čigonam sakramentu. Pēc baznīcas Dīva lyugšanos atguojis uz muojom, baznīckungs tveras, ka viņa iztryukst capure. Meklej, meklej, navar dabuot. Viņš atcerās, ka capure vysu laiku stuovēja pakuorta uz sīnasi pret obrožu. Prosa kolpyunes, tei arī nasen redzējuse capuri uz sīnas pret obrozu.

"Voi tī nabeja čigons?" vaicoj baznīckungs.

"Beja gon, bet viņš uotri aizguoja un stuostīja, ka īt uz spoveds."

Baznīckungs skrīn uz klēti un skotuos, ka gaļa, kur beja salykta mīžūs, arī izzogta. Tagad baznīckungs saprota, ka viņš grākus ir pīdevis sovam zagļam.