4. A. 1525 G. Lūcija Biezā, Skultē. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 328, 2084.

Pieteris taisījies braukt uz Limbažiem. To dzirdējis mācītājs atsauc Pieteri pie sevis, pavēl viņam aizvest cienīgtēvam tītarus un iedod līdzi arī vēstuli. Ceļā Pieteris ieiet Stienes krogā. Tur ir arī citi biedri, kuŗi arī brauc uz Limbažiem. Viņi iedzeŗ miestiņu, bet bez uzkožamā tak neiet. Te viens pamanījis, ka Pieterim ir vezumā divi tītari. Viņš ienes vienu iekšā un norauj galvu. Bet Pieterim nu ir bailes. Viņš iet ar vienu tītaru pie cienīgtēva. Cienīgtēvs izlasa vēstuli un prasa, kur esot tas otrs titars. "Tas jau ir tas otrs tītars!" atbild nobijies Pieteris.

"Ak tu lops, es tev prasu, kur ir tas otrs tītars? Mācītājs man raksta, ka viņš man sūta divus tītarus, kur ir tas otrs, te ir tikai viens!"

"Tas jau cienīgtēvs, ir tas otrs," atbild Pieteris. "Nu, tad ej tu, lops, projām, tu zaglis!"

Pieteris arī laimīgs aiziet un priecājas, ka kungs nav prasījis, kur ir tas pirmais tītars, jo pirmo jau viņi apēda, tik atveda cienīgtēvam otru.