2. A. 1526. L. Uļjana, Latgalē. Latvju kultūras kr.

Reiz dzeivuoja ubogs un beja viņš dzierdējs, ka ir dabasu valstība. Beja sasastreidējuši boguoti kungi, kurs kuru apmuonīs. Vīns beja tierguotuojs, ūtŗis kungs. Pajēme kungs tū ubogu, pīdzierdēja ar brandīņu, aizvede uz sovom muojom un īvede lobuokā ustobā. Ubogs pasamūda reitā un dūmuoja, ka viņš ir ticis dabasu valstībā. Pajēme kungs apgērbe ubogam lobuokuos sovas drēbes, īsādynuoja lobūs zyrgūs. Tikai pīsacēja, lai ubogs nikuo narunoj, tikai lai soka: jā. Braucja, braucja - ībraucja piļsātā. Īlaide ubogu tamā veikalā, ar kura saiminīku beja kungs streidējīs par apmuonīšonu. Īguoja ubogs, padeve viņam krāslu, uz kura atsasāda ubogs, bet ar zyrgu kučers sēdēja uz īlas. Kai tik kuo vaicuoja nu uboga veikala saiminīks, viņš vys sacēja: jā. Kaidas tik preces ruodēja, vys sacēja: jā.

Iznosuoja vysaidu preču, pīlyka pylnus rotus. Tod kučers pabraucja zyrgu padzonuot. Kai braucja, tai i aizbraucja prūjom, bet ubogs, kurs izzaskatēja pēc Iela kunga, palyka sādādams. Tai tyka apmuonīts tierguotuojs nu kunga, bet ubogs dabuoja zinuot, ka jis nav dabasu valstībā.