1. 1528. Fl. Ankipāns Ludzas apr. Michalovas pag.

Dzeivuoja dāls un muote. DāIs, palaidnis, grib tik slinkuot.

Jis tikai tū i zynuoja, ka padorīt kaidus jūkus. Reiz jau guoja kluotu zīma un suoka krist snīgs, bet gūvs kūtī stuov naāduse. Kū lai jei ād, jo Juoņs napīpļuovja sīva? Juoņs tagad guoja pa boltu snīdziņu sīnu pļautu. Nūpļuovis drusku vacuos zuoles, ībuozis maisā un pats atsasād viersom, zynoms, kai .lai nasād, jo kuojas jam sola, uz smīga stuovūt. Caur jū brauc cauri pops un soka uz juo: "Nu, jūku Juon, brauksim jūku taisītu."

"Brauksim! Bet maņ palyka jūku kulīte muojuos," sok jūku Juoņs.

"Nu tad ej atnes!" soka pops uz Juonīša.

"Labi," atlbildēja Juonīts. "Maņ kuojas soļ. Īdūd maņ sovu zuoboku."

Pops īdevja zuobokus. Tagad jis jau suoka prasīt šļapas, svuorku un zyrgu. Pops jam vysu šū īdevja. Juoņs nūbraucja uz popa muoju un soka uz juo sīvas: "Maņ pops sacīja, lai tu vysu naudu atdūdūt un dažus smukuokūs traukus. Pops nūpierka zemi, bet pītryukst naudas."

Popa sīva pasavāruse, ka jam golvā popa šļapa, dūmoj, ka taisnība, un atdevja jam vysu naudu un dažus smukuokūs traukus. Jūku Juoņs, pajēmis naudu, atbrauc uz sovom muojom. Pops palicis sēd, sēd, bet juo sagaidīt navar. Pops pasacēlīs nūguoja uz muojom un vaicoj nu sīvas : "Vai nabeja atbrantcis jūku Juoņs ?"

"Beja atbraucis, es jam atdevu vysu naudu un palaižu atpakaļ uz tevi, jo jis teicja, ka vajag zemi pierkt, bet nav tev naudas."

Pops sasadusmuoja un dreiži nūskrēja uz jūku Juoni. Juoņs, tikkū atbraucis uz muojam, soka muotei: "Jo atbrauks pops, tad tu pasoki, ka es nūmyris un paglobuots pi lūga."

Pats Juoņs izbedja pi lūga dūbis un īleida vydā, pamatja tik mozu caurumīņi, caur kū atsapyust. Atguoja pops un vaicoj: "Kur Juoņs ?"

"Nūmiris, un še pi lūga paglobuots," atbiļdēja vecīte."

"Jo jis nūmyris, tad tev daīs īt un divi godi atdzeivuot par kolpyuni," atbildēja pops.

Kad Juoņs izleida nu dūbis, pops jau beja nūguojis prūjom. Tagad jis vaicoj: "Kū teicja pops?"

Veciņa pastuostīja, ka šai byus juoīt un divi godi juodzeivoj jam par kolpyuni. Juoņs juos vītā pasajēmja atbyut divi godi par kolpu. Jis apsavylka meitas drēbēs un nūguoja uz popu. Kad Juoņs beja atdzeivuojis, kaids popa kolps gribēja ar jū apsaprecēt, tuodēļ, ka jis beja ar meitas drēbem, un dūmuoja, ka šis meita. Kuozu laikā, kad atguoja nakts, vysi guoja gulātu ustobā, bet jūku Juoņs ar sovu bryutgonu nūguoja uz klāva gulātu. Pēc breiža jūku Juoņš soka sovam bryutgonam: "Mani īlaid caur grīstim klāvā, maņ tur drusku vajag."

"Par kū na? Varu īlaist," atbiļdēja bryutgons.

Tikkū jū īlaidja kūtī, Juoņs pīsēja pi kozas rogu viervi sovu, bet pats nūguoja uz &127;muojom. Bryutgonam navar sagaidīt sovas bryutes. Vylka jis nu vysa spāka augšī sovu bryuti. Izviļcis pats nūsabeida, ka bryutes vītā beja koza. Pops pajemis kozu, nūvedja uz azaru un suoka svētīt, lai otkon palīk par bryuti. Pops ilgi jū svētej, bet koza bejuse, koza ir. Jūku Juoņs nūguoja uz muojom un dzeivoj pa šai dīnai ar popa naudu, jo nav myris.