2. A. 1530. J. Johansone, Rīgā. A. Bērzkalnes krājumā.

Viens žīds ar čigānu bijuši iesaukti zaldātos un viņiem gadījies dzīvot kopā. Reizi tie nozaguši tuvējam kaimiņam vistu, un izcepuši vakariņās. Tad sprieduši, ka abiem no vienas vistas nekā netiks, bet kuŗš nu tad lai ēd?

Čigāns teicis: "Klau, liksimies gulēt un kuŗš skaistāku sapni redzēs, tas to vistu no rīta apēdīs." Žīds drīz vien aizmidzis, bet čigāns piegājis pie krāsns un vistu apēdis. No rīta žīdiņš jau agri augšā un modina arī čigānu. Abi norunā, ka piŗmais stāstīs žīds.

Viņš stāsta: ,,Es biju debesīs, redzēju Dieviņu un eņģelīšus, cik tie tur skaisti dziedāja; bija klāts arī bagātīgs galds, tur netrūka nekā, arī man deva cāļa gaļu un mēs visi tur ēdām un dzērām!"

Čigāns padomā un tad saka: "Klau, mīļais, tas ir taisnība gan, es arī tur biju i tevi redzēju, jūs visi tur ēdāt un dzērāt, bet man nedevāt nekā. Es nu kāpu zemē un apēdu to pašu mūsu vistiņu."