4. A. 1530. V. Filšs no A. Kozlovska, Rēzeknē. Latvju kultūras krājumā.

Vīnu reizi guoja pa ceļu div cylvāki : čygons un zemnīks. Īdami pa ceļu jī runuoja, kaida kuram ir laimja. Jī sarunuoja, kas kū pa prīšku atrass uz ceļa, tys byus laimeiguoks: Tiai jī īt un verās. Čygons īraudzēja: uz zemis guļ komuleņš, nazkas nūgaisynuoja. Tymā komuleņā beja aizsīti tauki un svīksts. Čygons soka uz zemnīku: "Es esmu laimeigs un ēsšu vīns pots, a tev nikuo nav."

Zemnīkam ar cīši gribējās ēst, jis runoj uz čygonu: "Īsim tuoļuok, es varbyut ar dabuošu kaut kū."

"Labi!" pascēja čygons, un jī nūguoja tuoļuok Guoja jī guoja - verās čvgons : guļ uz ceļa buteļa brandīņa. Čygons pacēļa buteli ar brandīņi un runoj : "Es tuoļuok naīšu, jau taisās tymss, es gulēšu zam egleitis, tagan man ir brandīņš un svīksts ar taukim, bet tev nikuo nadūšu, tu esi nalaimeigs."

Atsasāda čygons pi kriumeņu un grib dzert tū brandīni un taipat ēst tū svīkstu ar taukim. Zemnīks ar atsasāda un soka uz čygonu: "Zyni kū, draugs? Itū nakti puorguleisim tai pat naēduši. Tad redzēsim sapynā, kai itū brandīņi dzert, tev vīnam patim, vai abadivējim, un taipat ar itim taukin un svīkstu."

Čygons ilgi dūmuoja un golu golā pascēja: "Labi!" Tai jī atsagula zam kriumeņu. Čugons dreižy aizmyga, a zemnīks apēdja vysus taukus, svīkstu un izdzēra brandīņi. Tad jis taipat atsagula guleit. Uz reita pazacēļa čygons un taipat zemnīks. Zemnīks vaicoj čygonam: "Nu, draugs, kū tu redzēji sapynā?"

Čygons suoka stuosteit, ka jis redzēja, ka beja dabasūs pi poša Dīva un ar Dīvu labi izdzēra duorgus vīnus. Zemnīks puortraucja čygona runu un soka: "Es ar taipat redzēju, ka tu staigoj ar Dīvu pa dabasim un labi ar Dīvu dzēri lobu brandīņu un ēdi lobas pušdīnis. Es padūmuoju, ka tu vairuok naīsi pi manis, es pajāmu itūs taukus ar svīkstu apēžu un izdzēru ari brandīņi."

Čygons palyka pavysam naēdis, pametja itū draugu zemnīku, a pats nūguoja uz cīmu praseit koč gabaleņu maizis. A zemnīks atguoja uz sovu sātu smīdamīs.