1. A. 1532. J. Bankins, "Šis un tas" II, 1875, 15.

Vecos pagānu laikos dzīvoja brīnum gudrs un manīgs zelta kalējs, kam, kā pagānam, bija divas sievas, no kurām tomēr viena viņu vairāk mīlēja nekā otra. Reizu tam ķēniņš pavēlēja, iztaisīt tādu zelta krēslu, kāds esot bijis Jeruzālemē. Kalējs Jeruzālemes krēslu nebija redzējis, tādēļ arī nezināja, kāds tas izskatījies. Tomēr zeltkalējs atteica ķēniņam, ka varot gan pataisīt tādu krēslu, bet ka tik lielu krēslu taisot, esot daudz zelta jākausē. Kausējot zelta paliekot mazāk, kādēļ kausējamā zelta svaram vajagot būt daudz lielākam nekā krēsla svaram. Ķēniņš bija ar to mierā, un deva kalējam tik daudz zelta, cik vien tas paģērēja.

Kad nu krēsls bija gatavs, tad ķēniņš salūdza daudz svešus ķēniņus un firstus no zemju zemēm un malu malām uz lielām dzīrēm, kur viņa lielo un grezno valstības krēslu varētu apskatīt un apbrīnot. Ķēniņa vietnieks līdz šim bija cerējis, ka pats ķēniņš, gribēs skatīties un šim tad pirmajam liks uz tā sēdēt. Ķēniņš pats gan pirmais nekāpa uz krēsla, bet pavēlēja meistaram pirmajam kāpt virsū.

Krēslam bija trīs pakāpšļi. Kad nu meistars uzkāpa uz pirmo kāpsli, tad krēslam atvērās mazas durtiņas, pa kuŗām zelta lakstīgala, izbāzusi galvu, sāka tik skaņi dziedāt, ka visi viesi un pats ķēniņš no priekiem plaukstās vien sitās. Nu meistars kāpa uz otru kāpsli, tur arī tādas pašas duris atvērās, bet pa tām izskrēja liels ērglis, kam zelta kronis bija galvā. Tas sasita spārnus, ņēma kroni no galvas un saņēma to knābī, par ko arī viesi priecājās. Kad kalējs kāju spēra uz trešo kāpsli, tad tas pats ērglis iznāca ar kroni mutē, un to uzlika meistaram galvā, šis kroni atdeva ērgļam, kas ar to pa savām durīm iegāja atpakaļ.

Nu meistars kāpa no krēsla zemē, kur to uz ikkatra kāpšla lakstīgala skaņi pavadīja. Tagad pats ķēniņš tāpat darīja kā meistars, uz krēsla sēdēdams, uzteica kalēju par vislielāko meistaru un pieņēma to par savu zeltakalēju.

Ķēniņa vietniekam nu bija lielas dusmas uz šo meistaru, viņš tādēļ izdomāja un meloja ķēniņam, ka tas, šo lielo krēslu taisīdams, daudz zelta nozadzis, jo krēsls ne mūžam nevarot tik daudz svērt, cik zelta izbrūķēts, bet šo lielo paizumu nekā nevarēja nosvērt. Senāts izdomāja līdzekli, sauca kalēja sievu, kas viņu lāgā nemīlēja, solīja tai trīs tūkstoši rubuļu maksāt, kad tā no sava vīra izdabūtu, kā šo krēslu varētu nosvērt, un tad šiem pasacītu. Tā arī paņēmās to izdarīt, viņa raudādama krita vīram virsū un lūgtin lūdzās, lai tak viņai arī pasakot, kā gan šo lielo krēslu varētu nosvērt. Vīrs gan to negribēja darīt, bet kad šī apsolījās sirsnīgi mīlēt, tad viņš tai arī izstāstīja.

"Vajaga likt taisīt lielu laivu," tā viņš sievai sāka stāstīt, "kuŗā šo krēslu var ielikt, tad šī tukšā laiva jāieliek stāvošā ūdenī un jānozīmē, cik dziļi tā stāv ūdenī, nu uz šo laivu var likt krēslu virsū, un nozīmēt to vietu, cik laiva dziļāki iegrimusi ūdenī. Tad var ņemt krēslu no laivas nost, un kraut tik daudz akmeņu laivā, kamēr tā tik pat dziļi iegrimst ūdenī, cik tad, kad krēsls tur bija virsū. Nu akmeņus var nosvērt pa vienam, un tā izdabūt, cik lielais krēsls smags."

Līga blēdniece to bija dabūjusi zināt, tad viņa arī steidzās uz pili un izstāstīja senātam, kā krēslu varot nosvērt. Senāts, priecīgs par tādu laimi, lika pataisīt laivu un nosvēra krēslu. Tiku atrasts, ka trūkst divi birkavi zelta, bet ķēniņam stāstīja, ka zelta trūkums ir četri birkavi. Ķēniņš gan šo lietu gribēja atstāt mierā, jo viņam arvien bija liels prieks par skunstīgo krēslu, bet senāts sauca kalēju savā priekšā, un nosprieda tam ief tornī pie ūdens un maizes.

Tur bija tāds tornis, ka pie tā cilvēka, ko apcietināja, neviens nevarēja tikt klāt un tam pienest ēst vai dzert. Īpaši zagļus bāza tai tornī, kur nu arī zelta kalējam bija jāiztiek vesels mēnesis ar četri mārciņi maizes un stopu ūdens.

Viņa mīļākā sieva gāja to ikkatru dienu apraudzīt. Lai gan tā lielā augstuma dēļ maz vien ar to varēja sarunāties, tad tomēr, galvu pa lodziņu izbāzis, viņš tai sacīja: "Klausies, mīļā sirsniņ! Ej bodē un nopirc zīžu diegus un virvi, tad noķer kādu zirnekli, dasien tam garāniski pie vēdera mazu kociņu, kam abi gali garāki nekā pats zirneklis. Priekšgalā kociņam uzsmērē sviesta kumosiņu, pakaļgalā dasien zīdes pavedienu, kam otrā galā virve piekārta. Zirneklis, pēc sviesta dzīdamies, rāpsies pa sienu uz augšu un nonāks pie manis."

Sieva darīja, kā vīrs to bija mācījis. Kad nu viņam ar zirnekli bija izdevies tā visas lietas laimīgi dabūt augšā, tad viņš pataisīja valgu trepes, dasēja vienu galu pie loga stenderes, otru galu izmeta pa logu un pa tām laimīgi nokāpa zemē, bet apdomājies, uzkāpa atkal augšā un ielīda savā cietumā. Kad nu viņa mīļākā sieva atkal tur nonāca, tad viņš tai sacīja: "Ej tu uz māju un pasaki manai otrai sievai, lai viņa tūliņ pie manis atnāk, bet tu pati steidzies uz jūrmalu un pagaidi, kamēr es arī tur aiziešu!."

Šī nu steidzās uz māju un pastāstīja otrai sievai, ka vīrs viņu uz vienu acumirkli gauži lūdzis pie sevis. Kalējs jau bija nokāpis un gaidīja uz to zemē. Kad šī atnāca, tad viņš .tai lūdza, lai kāpot paskatīties, kāda vieta tur esot, kur tas šo laiku vārdzis. Sieva, gribēdama apliecināt savu mīlestību, uzkāpa un ielīda pa logu istabā, tad vīrs tai sacīja: "Vai dzi, sieviņ! nomet trepes zemē. Es pataisīšu kāpšļus labāki, kā tu drošāki vari nokāpt zemē."

Šī, neko sliktu nedomādama, arī paklausa. Kalējs nu viņai pārmet un izstāsta, ka šis tikai viņas viltības dēļ šai tornī nācis, tādēļ nu šī varot palikt viņa vietā mēģināt iztikt ar to maizi tikai to pārējo laiku, ar ko tam viss mēness bijis jāpārtiek. To sacījis, steidzās prom uz jūrmalu, kur tas savu otru sievu atrada gaidām.

No senāta bīdamies, tas sēdās ar savu sievu kuģē un aizceļoja uz svešu zemi. Viņš tur kādā pilsētā apmetās! dzīvot, strādāja uzcītīgi savu amatu, palika par izslavētu zeltakalēju un iekrājās arī daudz mantas un bagātības. Lai gan tur pie visiem bija cienīts un godāts, tad tomēr viņš ilgojās tikt atpakaļ uz savu tēvišķu.

Kad nu mēness laika bija apkārt, tad senāts gāja priecādamies uz torni, cerēdams atrast kalēju nomirušu, bet par brīnumu tas vis neatrada kalēju, bet viņa vietā šā viltīgo sievu, gluži stīvu un izdzisušu. Senāta kungiem nu gan bija lielas dusmas, bet neko nevarēja darīt, jo tie nemaz nezināja, kur kalējs bija. palicis, kur ne. Bet ķēniņš turpretī gauži priecājās par to, viņš izlaida grāmatas uz malu malām un aicināja kalēju atpakaļ, noteikdams, ka tam ne no kāda soda nav jābīstas.

Kad nu kalējs tādu ziņu no ķēniņa dabūja, tad viņš ļoti priecājās un ceļoja atpakaļ uz mājām, kur tas pie visiem augsti tika uzņemts. Ķēniņš, to ieraudzījis, no liela prieka nezināja, ko darīt; viņš ņēma to pie sevis pilī un iecēla par savu mantas saņēmēju, viņš tā arvien kāpa soli pēc soļa augstākā godā.

Kad nu ķēniņa vietnieks lielas zādzības dēļ tai pašā tornī, kur kalējs bija tupējis, dabūja savu galu, tad viņš šo iecēla par savu vietnieku un padomdevēju. Zeltakalējs nodzīvoja tur līdz savai miršanai, ne vis kā lepns un izlutināts augstmanis, bet kā zems un prasts vīrs. Vaļas brīžos viņš vē1 arī strādāja savu

amatu. Pēc savas nāves viņa sieva, abi dēli un abas meitas līdz ar citiem pavalstniekiem to ļoti apraudāja un gauži nožēloja.

Piezīme. Lai arī šī pasaka izklausās pēc grāmatu pasakas, tomēr viņa būs arī tautas mutē bijusi pazīstama. Savos bērnības gados es tiku tādu stāstu dzirdējis arī no sava tēva-tēva. Prof. V. Andersons Tērbatā man ziņo, ka arī pie igauņiem esot tāda pasaka pazīstama. Viņa esot cēlusies no kāda nepazīstama persiešu avota un jau 1557. g. parādījusies italiešu valodā. Vācu valodā šis stāstiņš ir tulkots 1583. gadā, tā tad jau sen varēja tikt pārnests arī uz Baltiju. P. Š.