3. A. 1532. E. Žubeckaja Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Vienam ķēniņam bijis zeltakalējs, kam bijušas divas sievas.

Viena mīlējusi kalēju, bet otra ne.

Reiz ķēniņš licis nokalt kalējam tādu zelta krēslu, kādu nevar nosvērt. Kalējs kalis, kalis un nokalis arī tādu no visas pasaules zelta. Kad nu krēsls bijis gatavs, ķēniņš to gribējis nosvērt, bet nav varējis. Tad kalēja sieva, kas kalēju nemīlējusi, pateikusi ķēniņam, lai ņemot dēli, vienā galā tam lai uzliekot krēslu un otrā lai kraujot akmeņus virsū, gan tad nosvēršot. Ķēniņš tā arī izdarījis un tā krēslu nosvēris.

Nu tas licis uztaisīt augstu torni un tanī ieslodzījis kalēju, jo izrādījies, ka kalējs visu doto zeltu nebija krēslā iekalis. Ēst tam devis vienreiz pa nedēļu. Bet kalēja otrā sieva, kas to mīlējusi, nesusi tam katru dienu ēst un ēdienu uzsūtījusi ar zirnēkli. Bet kalējs atkal kalis trepes no torņa zemē.

Pēc dažām nedēļām jaunā kalēja sieva nākusi apraudzīt, ko kalējs dara. Tā uzkāpusi pa jaunajām trepēm līdz pašai augšai, bet kalējs viņu iesprostojis torņa galā un pats nokāpis lejā. Tad tie abi ar labo sievu aizbraukuši uz Vāczemi.

Kādreiz ķēniņš gribējis zināt, ko kalējs dara, bet tā sulaiņi atraduši tur tikai ļaunās sievas līķi vien. Drīz ķēniņš gan dabūjis zināt kur kalējs aizbēdzis un lūdzis, lai nākot atpakaļ, bet šis vairs nav nācis.