1. A. 1533 M. Jaunzeme no Vilemsona Vec - Mīlgrāvi. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 220. 1858.

Reiz dzīvojis vecs saimnieks. Viņam māja bijusi galīgi nopuvusi, domājis jaunu celt, bet koku nav. Gudro, kur ņemt. Redz, tajos laikos, kad vajadzēja ko jaunu saimniekam būvēt, tad kokus deva kungs. Šis nu domā, kā būtu labāki. Paņem savu zostiņu līdz, ko pacienāt cienīgtēvu un cienīgmāti. Kungs arī pieņem šo. Šis izstāsta, ka šim vajagot koku, ko jaunu istabu celt, vecā galīgi sapuvusi. Tad tas atminas, ka šim zoss ir līdzi, dod to cienīgtēvam. Bet cienīgtēvs paskatās uz šo un saka: "Bet mēs taču esam pieci un kā tad ar vienu zostiņu lai izdalāmies?"

"Nekas, cienīgtēvs, ņemiet mani par dalītāju ,es zinu, kā to darīt."

"Nāc un rādi, kā to darīt!"

Kad zoss bija noplūkta, vecais ķērās pie dalīšanas : nogriež galvu ar visu kaklu un dod to pašam kungam: "Jums, kā visu cienīgo kungu galvam - tā gudrība un visas varas būšana par to mazo lopiņu." Tad viņš nogriež vienu un otru spārnu, dod cienīgai ar pašas meitu, teikdams : "Tas jums ar daiļo meitiņu - lai jūsu dvēselītes spēj laisties pa debešu debešiem." Tad viņš nogriež abas kājas un dod abiem kunga dēliem: "Tas cienīgā dēliem, lai jūs varat būt labi čakli un veikli. Bet šis viss atlikums lai paliek man pašam par to dalīšanu."

Kungs ar savu cienīgo pabrīnās vien par tādu dalījumu, un no priekiem tam dod kokus, cik tik vajadzīgs. Šis arī vairs nav muļķis un uzcēlis sev māju kā kunga pili - lielu; pāris skursteņu, lieliem logiem un platām durvim. Citi kaimiņi to redz un prasa, kur šis tādu varējis uzcelt, ka nav bijis ne plika graša pie dvēseles. Šie redz, ka tas viss dabūts par vienu zosi. Vienam večukam ienāk prātā: "Pag, man ir sešas zosis, ja es aiznesīšu tās, tad kungs man arī dos kokus."

Viņš aiznes visas zosis kungam un lūdz to, lai dodot šim kokus, ko jaunu kūti uzcelt.

"Labi, labi, bet, mīļo saimniek, kā lai nu varam? Tev sešas zosis un mēs esam pieci."

Saimnieks, nabags, nezin, ko darīt. Kungs atminas, ka nesen pie viņa bijis saimnieks, kas tik savādi bija dalījis zosi un tik labi visiem iznācis. Lai pasaucot bo šurp. Šis arī atnāk un tam uzdod izdalīt sešas zosis šiem pieciem līdzīgās daļās. Šis padomā un, ilgi neprātodams, saka: "Nu, kad tā, tad tā. Šo darām šā! Ņemsim pa trim. Jūs, kungs, ar cienīgmāti un viena zostiņa ir trīs, Jūs abi dēli un atkal viena zostiņa - trīs, bet šī zostiņa un abas jaunkundzītes atkal trīs. Tikai nu vēl šīs divas zosis! Darīsim tā! Es un viņas abas atkal trīs. Tā nu ir visiem līdzīgi izdalīts."

Visi acis vien izplēta. Par tādu joku kungs nedevis vis lūdzējam kokus, bet gan šim par labo dalīšanu. Tā šis uzcēla sev jaunu kūti, bet otrs palika tukšā. Tā viņam laimējās un no nabaga saimnieka viņš kļuva par bagātu lielmani.